Ridván Messages

Sākoties šiem krāšņajiem svētkiem, mūsu acis iemirdzas, raugoties uz tikko atklāto apzeltīto kupolu, kas kā kronis slejas virs cildenās Báb svētnīcas. Atjaunota tās dievišķajā krāšņumā, kādu tai bija paredzējis Shoghí Effendí, šī augstā celtne kā dienā, tā naktī atkal apmirdz zemi, jūru un debesis, apliecinādama Tā, Kura svētās mirstīgās atliekas guļ tās klēpī, majestāti un svētumu.

Šis prieka mirklis sakrīt ar Dievišķā plāna īstenošanas sekmīgas nodaļas noslēgumu. Tikai viena desmitgade vairs palikusi Tapšanas laikmeta pirmajā gadsimtā – pirmajos simt gados, kas pavadīti `Abdu'l-Bahá' Pēdējās gribas un testamenta dāsnajā pavēnī. Piecu gadu plānam, kas tagad noslēdzas, sekos vēl viens, kura iezīmes visā bahājiešu pasaulē ir tikušas intensīvi apgūtas. Patiesi, mēs diezvai varam būt vēl vairāk gandarīti par atsauksmi uz mūsu vēstījumu Padomnieku kontinentālās kolēģijas konferencei un pagājušā gada Riḍván vēstuli. Nesamierinājušies ar šo vēstuļu satura fragmentāru izpratni, draugi atkal un atkal atgriežas pie šīm vēstulēm vai nu vienatnē, vai arī kopā ar citiem, vai nu formālās sapulcēs, vai arī gadījuma sanāksmēs. Viņu sapratni bagātina aktīva un zināšanām piepildīta dalība izaugsmes programmās, kas tiek izkoptas viņu klasteros. Līdz ar to bahājiešu kopiena visā pasaulē dažu mēnešu laikā ir apzināti aptvērusi, kas tai ir nepieciešams, lai to virzītu uz drošu gaidāmās desmitgades sākumu.

Šajā pašā laikposmā dažādos kontinentos politisku apvērsumu un ekonomisku nemieru summa ir satricinājusi valdības un tautas. Dažādas sabiedrības ir novestas līdz revolūcijas slieksnim un atsevišķos gadījumos pat pāri tam. Vadītāji konstatē, ka ne ieroči, ne bagātība negarantē drošību. Sašutums izcēlies vienmēr, kad tautas lolotie sapņi ir palikuši nepiepildīti. Atcerēsimies, cik uzsvērti Bahá’u’lláh aizrādīja zemes valdniekiem: “Jūsu tauta ir jūsu bagātība. Sargieties, ja jūsu valdīšana pārkāpj Dieva baušļus un jūs atstājat savus aizbilstamos laupītāju rokās”. Piesardzības vārdi: lai cik aizraujoša nebūtu aina par tautu dedzīgumu uz pārmaiņām, jāielāgo, ka notikumu gaitu manipulē zināmas intereses. Kamēr vien netiek pielietots Dievišķā dziednieka noteiktais līdzeklis, šī laikmeta likstas turpināsies un padziļināsies. Vērīgs laiku vērotājs viegli atpazīs nožēlojami nepilnīgās pasaules kārtības paātrināto sabrukumu, kas ir lēkmjveidīgs, bet nerimstošs.

Taču saredzams ir arī tās pretstats – konstruktīvais process, ko Aizbildnis saistīja ar “dzimstošo Bahá’u’lláh ticību” un raksturoja kā “tās Jaunās Pasaules kārtības vēstnesi, kas ticībai drīz ir jārada”. Tās netiešās sekas ir saskatāmas to jūtu izplūdumā, it īpaši jauniešu vidū, kas rodas no ilgošanās veicināt sabiedrības attīstību.

Tā ir Senās Dailes sekotājiem piešķirta dāvana, ka šīs ilgas, kas katrā zemē neapturami smeļas no cilvēka gara, spēj rast tik daiļrunīgu izteiksmi bahājiešu kopienas veiktajā darbā, lai planētas dažādo tautu vidū izveidotu spējas efektīvai rīcībai. Vai tam var līdzināties kāda cita privilēģija?

Ieskatam šajā darbā lai katrs ticīgais raugās uz `Abdu'l-Bahá', kad pašlaik tiek atzīmēta Viņa “vēsturisko ceļojumu” uz Ēģipti un Rietumiem simtgade. Viņš neatlaidīgi skaidroja mācību ikvienā sabiedriskā vietā: mājās un misiju zālēs, baznīcās un sinagogās, parkos un laukumos, vilcienu vagonos un uz okeāna laineriem, klubos un biedrībās, skolās un universitātēs. Būdams nelokāms patiesības aizstāvībā, bet tajā pašā laikā neizmērāmi laipns, Viņš piemēroja universālos dievišķos principus laikmeta vajadzībām. Viņš sniedza mīlestību, gudrību, mierinājumu, lai kāda būtu konkrētā vajadzība, visiem bez izņēmuma ¬– ierēdņiem, zinātniekiem, strādniekiem, bērniem, vecākiem, trimdiniekiem, aktīvistiem, garīdzniekiem, skeptiķiem. Paceldams viņu dvēseles, viņš vienlaicīgi izaicināja viņu pieņēmumus, pārorientēja viņu skatījumu, paplašināja viņu apziņu un fokusēja viņu spēkus. Viņš vārdos un darbos apliecināja tādu līdzjūtību un dāsnumu, ka sirdis tapa pilnīgi pārvērtušās. Neviens netika atraidīts. Mūsu lielā cerība ir tā, ka šajā simtgades laikā Viņa sirsnīgos apbrīnotājus iedvesmos un stiprinās bieži atmiņas brīži par Skolotāja nesalīdzināmajiem darbiem. Raugieties uz Viņa piemēru un ņemiet to kā savu acuraugu; lai tas ir jūsu instinktīvais ceļvedis, tiecoties izpildīt Plāna mērķi.

Sākoties bahājiešu kopienas pirmajam vispasaules Plānam, Shoghí Effendí pārliecinošiem vārdiem raksturoja secīgās stadijas, kā dievišķā gaisma tika iedegta Síyáh-Chál, ietērpta atklāsmes lākturī Bagdādē, izplatījās Āzijas un Āfrikas valstīs, kamēr vēl tā ar lielāku spožumu mirdzēja Adrianopolē un vēlāk Ako, pāri jūrām apspīdēja pārējos kontinentus un pakāpeniski izplatījās pasaules zemēs un teritorijās. Šī procesa pēdējo daļu viņš raksturoja kā “šīs gaismas iekļūšanu... visās atlikušajās zemeslodes teritorijās”, runājot par to kā par “stadiju, kad Dieva triumfējošās Ticības gaisma, mirdzēdama visā savā varenumā un godībā, pārmirdzēs un apņems visu planētu”. Lai gan līdz šī mērķa sasniegšanai vēl ir tālu, jau daudzos reģionos gaisma intensīvi kvēlo. Dažās valstīs tā spīd katrā klasterī. Zemē, kurā šī nenodzēšamā gaisma vispirms tika iedegta, tā deg spoži par spīti tiem, kas vēlas to izdzēst. Dažādās valstīs tā ir sasniegusi stabilu kvēli pār veseliem kvartāliem un ciemiem, Likteņa Rokai arvien vairāk sirdīs iededzot sveci pēc sveces; katrā cilvēku mijiedarbības līmenī tā apgaismo dompilnas sarunas; tā met savus starus uz neskaitāmām ierosmēm, kas tiek veiktas, lai veicinātu cilvēku labklājību. Un katru reizi tā spīd no uzticīga ticīgā, no dzīvīgas kopienas, no mīlošas Garīgās padomes – tie katrs ir gaismas stars pret tumsu.

Mēs dedzīgi lūdzamies pie Svētā Sliekšņa, lai ikvienu no jums – nemirstīgās gaismas nesēju – nododot citiem ticības dzirksti, ieskauj Bahá’u’lláh varenais apstiprinājums.

Ir pagājuši jau trīs gadi kopš Dievišķā Plāna pašreizējā posma īstenošanas sākuma. Tas ir pasākums, kas apvieno visu Bahāullā sekotāju garīgos centienus. Tikai divi gadi šķir Dieva draugus no šā pasākuma paredzētā noslēguma. Divas būtiskas kustības, kas turpina veicināt izaugsmes procesu–nepārtrauktā dalībnieku plūsma, kas turpina apgūt secīgos mācību institūta kursus, un nepārtrauktā klasteru kustības attīstība–ir lielā mērā pastiprinājusi enerģija, ko atraisīja jaunatnes konferences, kas notika pagājušajā gadā. Pieaugušās spējas mobilizēt lielu skaitu jaunu cilvēku kalpošanai, ko Bahai pasaule ir ieguvusi, var tagad nest augļus. Palikušajā laikā mūs gaida svarīgie uzdevumi stiprināt pašreizējās izaugsmes programmas un uzsākt jaunas programmas. Diženākā Vārda kopienai ir gatava pirms šā perioda beigām pievienot klasteriem, kuriem jau ir šādas programmas, divus tūkstošus programmu, kas vēl jāīsteno mērķa sasniegšanai.

Kā mēs priecājamies, redzot, ka šie centieni tiek enerģiski īstenoti tuvu un tālu visā pasaulē dažādos apstākļos un situācijās, klasteros, kuru skaits jau sasniedzis trīs tūkstošus. Daudzos klasteros izaugsmi sekmē dažu vienkāršu pasākumu īstenošana. Citos klasteros pēc vairākiem secīgiem pasākumiem to personu skaits, kas uzņemas iniciatīvu, lai īstenotu Plānu, ir palielinājies un pasākumi kļuvuši intensīvāki, jo garīgās izglītošanās procesu veicina pieredze, un dvēseles daudz labprātāk piedalās šajos pasākumos. Laiku pa laikam šie pasākumi var apsīkt, izaugsmes ceļā var rasties šķēršļi, bet konsultācijas par šo strupceļu, pacietība, drosme un neatlaidība ļauj atgūt virzītājspēku. Aizvien lielāks skaits klasteru izaugsmes programmu iegūst plašāku vērienu un kļūst sarežģītākas atbilstoši Plāna trīs galveno īstenotāju–indivīda, kopienas un Ticības institūciju–pieaugošajām spējām, lai radītu savstarpēji atbalstošu vidi. Mēs priecājamies par to, ka–kā jau paredzējām–rodas aizvien lielāks skaits klasteru, kuros simts vai vairāk personu tagad veicina tūkstoš vai vairāk cilvēku iesaistīšanu garīga, dinamiska un pārveidojoša dzīvesveida radīšanā. Šā procesa pamatā jau no paša sākuma, protams, ir kolektīva virzība uz materiālas un garīgas labklājības vīziju, ko pavēris mums visas pasaules Dzīvības Avots. Ir skaidrs, ka kustība, kurā iesaistīts tik liels cilvēku skaits, ietekmē visus iedzīvotājus.

Šī kustība ir jo īpaši pamanāma klasteros, kuros tiks celti vietējie lūgšanu nami. Viena no tādām vietām ir, piemēram, Vanuatu. Bahājieši, kas dzīvo Tannas salā, ir pielikuši daudz pūļu, lai iepazīstinātu visus ar plānoto lūgšanu nama būvniecību, un ir vairākos veidos iesaistījuši ne mazāk par trešdaļu no salas 30 000 iedzīvotājiem plašās pārrunās par lūgšanu nama lielo nozīmi. Spēja uzturēt iedvesmojošas sarunas ar tik daudz cilvēkiem ir pilnveidota daudzgadīgā pieredzē, daloties Bahāullā mācībās un paplašinot aktīva mācību institūta ietekmi. Salas pusaudžu grupas ir jo īpaši aktīvas, jo tās mudina ciemata vecāko atbalsts, kuri redz šo grupu dalībnieku garīgo izaugsmi. Vienotības un nodošanās kopīgajai lietai mudināti, šie jaunieši ir ne tikai atbrīvojušies no laiskas pasivitātes, bet ir arī ar dažādu praktisku projektu palīdzību atraduši veidu, kā strādāt savas kopienas uzlabošanas mērķa labā, un tā rezultātā visu vecumu cilvēki, no kuriem viņu pašu vecāki nav pēdējā vietā, ir stimulēti piedalīties konstruktīvos pasākumos. Ticīgo starpā un plašākā sabiedrībā svētība, ko dod iespēja vērsties pie Vietējās garīgās padomes pēc padoma, kā arī grūtu situāciju risināšanas gadījumos ir vispāratzīta, un savukārt Garīgo padomju lēmumus raksturo gudrība un iejūtība. Tas liecina par to, ka tajos gadījumos, kad Plāna pasākumu pamatelementi saistās vienotā veselumā, tie var dziļi ietekmēt iedzīvotājus. Un šajā paplašināšanās un apvienošanās kontekstā–trīsdesmitajā intensīvas izaugsmes programmas ciklā, kas nesen noslēdzies,–draugi kopā ar pārējiem salas iedzīvotājiem aktīvi tiecas izzināt, ko nozīmē lūgšanu nama, „cilvēku dvēseļu kopīga centra”, būvniecība viņu salā. Ar savu tradicionālo vadītāju aktīvu atbalstu Tannas salas iedzīvotāji ir piedāvājuši ne mazāk kā simts iecerēta tempļa arhitektūras ideju, liecinot par to, cik lielā mērā lūgšanu nams ir iedvesmojis viņu iztēli, paverot aizraujošas ietekmes izredzes uz to cilvēku dzīvi, kas atradīsies tā pavēnī.

Šis iepriecinošais stāsts atkārtojas neskaitāmos attīstītos klasteros, kur Bahāullā mācības ietekmē dzīves apstākļus pilsētu rajonos un ciematos. Ikvienā no tiem cilvēki, aizvien dziļāk iepazīstot Bahāullā personību, pārdomājot savu pieredzi, konsultējoties un mācoties, uzzina, kā rīkoties saskaņā ar patiesībām, kas iemiesotas Viņa Atklāsmē, kā, piemēram, ar tādu patiesību, ka garīgi tuvu cilvēku aizvien plašāko loku vēl vairāk apvieno kopīgu lūgšanu un kopīgas kalpošanas saites.

Kopienas, kas ir progresējušas visvairāk, sagatavo ceļu citiem, kas tiek aicināti viņiem sekot. Tomēr, lai kāds būtu pasākumu līmenis attiecīgajā klasterī, tieši vietējo draugu spēja mācīties kopējā sistēmā veicina progresu izaugsmes ceļā. Ikviens piedalās šajā pasākumā, ikviena cilvēka ieguldījums kalpo visas kopienas bagātināšanai. Visdinamiskākie klasteri ir tie, kuros neatkarīgi no kopienas rīcībā esošajiem resursiem vai veikto pasākumu skaita draugi saprot, ka viņu uzdevums ir noteikt, kas vajadzīgs, lai panāktu progresu,–spēju iedīgļi, kas jālolo un jāattīsta, jauna prasme, kas jāapgūst, nepieredzējuši pasākumu iniciatori, kas jāatbalsta, ir jāattīsta pārdomu iespējas, ir jākoordinē kolektīvi centieni–un tad jāizdomā radoši veidi, kā rast vajadzīgo laiku un resursus šo mērķu sasniegšanai. Tas, ka katrs apstākļu kopums izvirza īpašus uzdevumus, dod ikvienai kopienai iespēju ne tikai gūt labumu no tā, ko iemācījusies pārējā bahajiešu pasaule, bet arī pašai papildināt šo zināšanu kopumu. Šā fakta apzināšanās atbrīvo no neauglīgiem iesīkstējušu darbības priekšrakstu meklējumiem, ļaujot atziņām, kas vāktas dažādos apstākļos, sekmēt izaugsmes procesu, kurš pieņem konkrētu veidu attiecīgās personas ierastajā vidē. Šī pieeja ir pilnīgi atšķirīga no „panākumu” un „neveiksmju” koncepcijām, kas rada fanātismu vai paralizē gribu. Ir vajadzīga atraisīšanās. Kad centieni tiek veltīti Dievam, tad viss, kas notiek, pieder Viņam, un ikviena uzvara, kas gūta Viņa vārdā, dod iespēju godināt Viņu.

Mūsu Ticības Rakstos bieži ir aprakstīta sakarība starp pieliktajām pūlēm un Debesu palīdzību kas dāvāta, atbildot uz šīm pūlēm. „Ja vien jūs pieliksit pūles”, apliecina Skolotājs vienā no Saviem Vēstījumiem, „varat būt droši, ka jūs apspīdēs diženuma gaisma, Viņa žēlastības mākoņi pārlīs pār jums, sacelsies un pūtīs dzīvinoši vēji, saldi smaržojošs muskats izplatīsies tālu jo tālu.” Savos biežajos Svētnīcu apmeklējumos mēs jūsu vārdā no visas sirds lūdzam Visvareno, lai Viņš atbalsta un stiprina jūs, lai jūsu centieni sasniegt tos, kas vēl nav iepazinušies ar dievišķajām mācībām, un pievērst viņus Dieva Lietai tiek bagātīgi svētīti, un lai jūsu paļaušanās uz Viņa bezgalīgo labvēlību ir nešaubīga. Mēs savās lūgšanās nekad jūs neaizmirstam, un mēs nekad nepārstāsim atcerēties savās lūgšanās jūsu uzticīgo ziedošanos. Pārdomājot neatliekamos uzdevumus, kas gaida Svētītās Dailes sekotājus nākamajos divos gados, Skolotāja neatlaidīgais aicinājums mudina mūsu garu: „Noraujiet plīvurus, novērsiet šķēršļus, piedāvājiet dzīvinošus ūdeņus un rādiet ceļu uz pestīšanu!”

Pienācis ir krāšņais Riḍván laiks, un no augstumiem, kurus sasniegusi Visdiženā Vārda kopiena, pie apvāršņa ir redzama spīdoša perspektīva. Pārvarēta ir plaša teritorija: ir parādījušās jaunas izaugsmes programmas un, lai arī nākamajos divpadsmit mēnešos jārodas vēl simtiem jaunu, gandrīz katrā klasterī pasākumi jau ir uzsākti, lai iekustinātu vajadzīgo darbības modeli un sasniegtu Piecgades plānā izvirzīto 5 000 klasteru mērķi. Esošās programmas kļūst stiprākas, daudzas no tām arvien skaidrāk liecina, ko nozīmē Dieva Lietas izvēršanās dziļāk sociālajā ainavā viscaur klasterim un kaimiņapkaimē vai ciematā. Ceļā, kas ved uz noturīgu plaša mēroga paplašināšanos un nostiprināšanos, tiek sperti apņēmīgāki soļi, un gaitu bieži nosaka drosmīgā jaunatne. Arvien saredzamāki top veidi, kādos Ticības spēks veidot sabiedrību rod izpausmi dažādos apstākļos, un pakāpeniski saskatāmi kļūst tās raksturojošas iezīmes, kurām jāliecina par turpmāku izaugsmes procesa izvēršanos.

Visi Bahá’u’lláh sekotāji ir aicināti īstenot un atbalstīt šo darbu, un šis aicinājums izraisīs atsaucību katrā sirdī, kas cieš no bēdīgā pasaules stāvokļa, no kura nožēlojamajiem apstākļiem tik daudzi cilvēki nespēj atbrīvoties. Galu galā tieši sistemātiska, apņēmīga un nesavtīga rīcība, kas veikta Plāna ietvara plašajos apskāvienos, ir katra ieinteresētā ticīgā viskonstruktīvākā reakcija uz nesakārtotās sabiedrības pieaugošajām kaitēm. Pagājušajā gadā kļuvis vēl jo skaidrāk, ka sabiedrības vienprātība par ideāliem, kas tradicionāli ir vienojuši un sasaistījuši kopā tautu, dažādās nācijās dažādos veidos aizvien vairāk ir izdilusi un izsmelta. Tā vairs nevar uzticami pasargāt no dažādām savtīgām, neiecietīgām un toksiskām ideoloģijām, kas barojas no neapmierinātības un aizvainojuma. Nesaskanīgajai pasaulei katru dienu kļūstot aizvien mazāk pašpārliecinātai, šo graujošo doktrīnu ierosinātāji kļūst pārdrošāki un nekaunīgāki. Atcerēsimies nepārprotamo Augstākās Spalvas spriedumu: “Viņi steidzas pretī elles ugunīm un notur to par gaismu.” Labu vēlošiem nāciju līderiem un labas gribas cilvēkiem atliek nopūlēties, labojot sabiedrībā novērojamās plaisas, un viņi ir bezspēcīgi to izplatības novēršanā. Tā visa sekas ir saskatāmas ne vien pilnīgi atklātā konfliktā vai kārtības sabrukumā. Neuzticībā, kas sarīda kaimiņu pret kaimiņu un sarauj ģimenes saites, tik izplatītā naidā, kas caurvij sociālo dialogu, ierastumā, ar kādu zemiskās cilvēciskās dziņas tiek uzrunātas, lai iegūtu varu un sagrābtu bagātību, – tajā visā rodamas nepārprotamas pazīmes, ka sabiedrības pamatā esošais morālais spēks ir ticis dziļi izsmelts.

Tomēr iedrošinājums rodams zināšanās, ka līdztekus sairšanai veidojas jaunas kolektīvās dzīves veidols, kas praktiski izpauž visu to, kas cilvēkos ir debešķīgs. Mēs esam novērojuši, kā sevišķi tajās vietās, kurās tikusi saglabāta apmācību un kopienveidošanas darbību intensitāte, draugi ir spējuši pasargāt sevi no materiālisma ietekmes, kas draud novārdzināt viņu spēkus. Un ne tas vien, bet arī, prazdami tikt galā ar dažādiem citiem pienākumiem, viņi nekad no sava redzeslauka nezaudē izvirzītos svētos un neatliekamos uzdevumus. Katrā kopienā ir vajadzīga tāda uzmanība Ticības vajadzībām un cilvēces vislabākajām interesēm. Kad izaugsmes programma tiek izveidota iepriekš vēl neatklātā klasterī, mēs redzam, kā sākotnējais aktivitātes saviļņojums rodas no apņēmīga ticīgā sirdī glabātās mīlestības uz Bahá’u’lláh. Neraugoties uz sarežģītības pakāpēm, kurām, kopienai kļūstot lielākai, galu galā būs jāpielāgojas, jebkura darbība sākas no šī vienkāršā mīlestības pavediena. Tā ir vitālā dzīsla, no kuras aužams pacietīgu un koncentrētu centienu modelis, kādā, ciklu pēc cikla, bērni, jaunieši un pieaugušie iepazīstināmi ar garīgām idejām; lūgšanu un dievināšanas saietos izkopjama slavināšanas sajūtas; stimulējamas sarunas, kuras apgaismo izpratni; aizsākama skaitliski aizvien pieaugoša gan Radošā vārda apguve visa mūža garumā, gan tā īstenošana darbos; kopā ar citiem attīstāma spēja kalpot; un vienam otrs pavadāms, īstenojot apgūto. Dārgie draugi, Abhá Dailes mīļotie: mēs dedzīgi par jums aizlūdzam ikreiz, kad atrodamies pie Viņa Svētā Sliekšņa, lai jūsu mīlestība uz Viņu dotu jums spēku savas dzīves veltīt Viņa Lietai.

Īpaši ir jāpiemin bagātīgās atskārsmes no klasteriem un no tajos esošajiem intensīvās darbības centriem, kuros kopienas dzīves dinamikā ir iesaistīts liels skaits cilvēku. Mēs esam gandarīti noraudzīties, kā savstarpējas atbalstīšanas kultūra, kas dibināta uz sadraudzību un pazemīgu kalpošanu, šādās vietās ir izveidojusies pavisam dabiski, ļaujot arvien vairāk dvēselēm iekļauties kopienas aktivitāšu ielokā. Patiešām, arvien lielākā skaitā vietu iedzīvotāju virzība pretī Bahá’u’lláh vīzijai jaunajai sabiedrībai vairs nešķiet tikai kā valdzinoša perspektīva, bet jau kā dzimstoša īstenība.

Mēs vēlamies dažus papildu vārdus veltīt tiem no jums, kuru apkārtnē vēl tikai jānotiek ievērojamam progresam un kuri ilgojas pēc pārmaiņām. Saglabājiet cerību. Vienmēr tā nebūs. Vai mūsu Ticības vēsture nav pilna ar stāstiem par neveiksmīgu sākumu un brīnišķīgiem rezultātiem? Cik reižu dažu ticīgo, jaunu vai vecu, vai vienas ģimenes, vai pat vienas dvēseles darbi, dievišķās palīdzības spēka svētīti, ir vainagojušies aktīvu kopienu attīstībā acīmredzami skarbos klimatos? Neiedomājieties, ka jūsu pašu gadījums ir būtībā savādāks. Pārmaiņas klasterī, vai tās būtu straujas, vai arī grūti izcīnītas, nerodas ne no receptveida pieejas, ne no gadījumrakstura darbības; tās virzās uz priekšu vienā ritmā ar rīcību, pārdomām un apspriedēm, un to virzītājspēks ir plāni, kas ir pieredzes auglis. Turklāt kalpošana Mīļotajam, lai kādas būtu tās tūlītējās sekas, pati par sevi ir pastāvīga prieka avots garam. Ņemiet drosmi arī no saviem gara radiniekiem Ticības šūpulī, no tā, kā viņu konstruktīvie uzskati, viņu kopienas spēja pielāgoties un viņu nelokāmība Dievvārda sekmēšanā rosina pārmaiņas viņu sabiedrības domās un darbos. Dievs ir ar jums, ar katru no jums. Lai katra kopiena atlikušajos Plāna divpadsmit mēnešos pavirzās no pašreizējās uz stiprāku stāju.

Ar visnozīmīgākāko paplašināšanās un nostiprināšanās darbu tiek likti pamati centieniem, kas bahājiešu pasaulei ir jāvelta daudzās citās jomās. Bahá’í Pasaules centrā tiek pastiprinātas pūles, lai metodiski kataloģizētu un indeksētu tūkstošiem Vēstuļrakstu saturu, to bezgalīgi vērtīgo mantojumu, mūsu Ticības Svētos rakstus, kas ir uzticēti glabāšanai visas cilvēces labā, – un tas tiek darīts, lai pasteidzinātu Rakstu krājumu publicēšanu gan oriģinālvalodā, gan tulkojumā angļu valodā. Tikpat ātri turpinās centieni izveidot astoņus Mashriqu’l-Adhkár, svētos dievnamus, kas uzslieti par godu Dieva slavai. Ārlietu darbs valstu līmenī ir kļuvis izteikti efektīvāks un arvien sistemātiskāks, to vēl jo vairāk stimulē pirms sešiem mēnešiem Nacionālajām Garīgajām padomēm nosūtītais dokuments, kurā izdarīti secinājumi no iepriekšējās divās desmitgadēs gūtās ievērojamās pieredzes un sniegts izvērsts ietvars šo centienu attīstīšanai nākotnē. Tikmēr divi jauni Bahá’í Starptautiskās kopienas biroji, kas ir Ņujorkā un Ženēvā bāzētā Bahá’í Starptautiskās kopienas Apvienoto Nāciju biroja un Briseles biroja līdzinieki, ir atvērti Adisabebā un Džakartā, tādējādi paplašinot iespējas, kā Lietas skatupunktu starptautiskā līmenī piedāvāt arī Āfrikā un Dienvidaustrumāzijā. Bieži vien izaugsmes mudinātas, virkne Nacionālo padomju stiprina savu administratīvo kapacitāti, kas redzama no tām pieejamo resursu rūpīgās pārvaldības, no to centieniem pilnībā izprast savu kopienu apstākļus un no modrības, nodrošinot, lai viņu nacionālo biroju darbība kļūtu arvien varošāka; lai sistematizētu iespaidīgo zināšanu kopumu, kas šobrīd uzkrājas šajā jomā, Pasaules centrā ir ticis izveidots Administratīvo sistēmu attīstības birojs. Daudzās valstīs turpina pieaugt dažāda veida sabiedriskās darbības iniciatīvu skaits, ļaujot daudz apgūt par to, kā Mācībā glabāto gudrību var izmantot, lai uzlabotu sociālos un ekonomiskos apstākļus; šī joma ir tik daudzsološa, ka mēs esam izveidojuši Sociālās un ekonomiskās attīstības biroja Starptautisko konsultatīvo kolēģiju, kurā ir septiņi locekļi, tādējādi ievadot jaunu posmu šī biroja attīstībā. Trīs šīs kolēģijas locekļi darbosies arī kā biroja koordinācijas komanda, kas atradīsies Svētajā zemē.

Šajā Riḍván laikā, lai arī redzam daudz darāmā, mēs redzam arī daudzus uz to gatavos. Tūkstošiem klasteros, kaimiņapkaimēs un ciematos izurdz svaigi ticības un pārliecības avoti, uzmundrinot noskaņojumu tiem, kas saskārušies ar avotu atdzīvinošo ūdeni. Vietām plūst vienmērīgs strauts, citviet jau upe. Šis nav brīdis, kad kādai dvēselei kavēties krastā, – lai visi ļaujas gāzmai uz priekšu.

“Dieva Grāmata ir plaši atvērta, un Viņa Vārdi sasauc cilvēci pie Sevis.” Šādos uzmundrinošos vārdos Augstā Spalva raksturo vienotības un kopā sanākšanas dienas rītausmu. Bahá’u’lláh turpina, rakstot: “Ak, Dieva draugi, pieslejiet savas ausis Viņa, pret kuru pasaule bijusi netaisna, balsij un turieties cieši pie visa, ko cildinās Viņa Lieta.” Viņš turpina uzrunāt Savus sekotājus, sakot: “Apspriedieties kopā visaugstākās draudzības un pilnīgas brālības garā, un savas dzīves dārgās dienas veltiet pasaules uzlabošanai un Viņa, Kurš ir visu Mūžsenais un Suverēnais kungs, Lietas veicināšanai”.

Dārgie kolēģi, šis saviļņojošais paziņojums nāk prātā neviļus, kad mēs raugāmies uz jūsu pūliņiem visā pasaulē atsaucīgumā uz Bahá’u’lláh aicinājumu. Visur ir jaušama brīnišķīga atsaucība Viņa sasaukumam. Tiem, kas rimti aizdomājas par dievišķā plāna attīstību, kļūst neiespējami neņemt vērā, kā arvien vairāk valstīs un arvien vairāk klasteros Dievvārdā glabātais spēks aust sieviešu un vīriešu, bērnu un jauniešu sirdīs.

Vispasaules kopiena izsmalcina savu spēju izprast apkārtējo realitāti, analizē tās iespējas un saprātīgi piemēro Piecgades plāna metodes un instrumentus. Kā bija sagaidāms, pieredze visātrāk uzkrājas klasteros, kuros apzināti tiek paplašinātas zināšanu apguves robežas. Šādās vietās tiek labi izprasti līdzekļi, kā aizvien augšupejošam skaitam cilvēku palīdzēt stiprināt viņu kalpošanas spējas. Aktīvs mācību institūts darbojas kā galvenais atbalsts kopienas pūliņos virzīt uz priekšu Plāna izpildi, un institūta kursos apgūtās prasmes un spējas pēc iespējas agrāk tiek piemērotas dzīvē. Daži savā ikdienas sociālajā mijiedarbībā sastop dvēseles, kuras ir atvērtas garīgu jautājumu izpētei dažādos apstākļos; citi ir situācijā, kurā spēj reaģēt uz atvērtību ciemā vai kvartālā, jo, iespējams, ir turp pārcēlušies. Atbildības nastu nes arvien lielāks skaits cilvēku, pievienojoties tiem, kas kalpo kā pulciņu vadītāji, iedvesmotāji un bērnu skolotāji; tiem, kas administrē un koordinē, vai tiem, kas citādi palīdz darbā. Draugu centieni mācīties izpaužas kā pastāvība savu pašu pūliņos un vēlme palīdzēt citiem viņu centienos. Papildus tam viņi savā redzeslokā attiecībā uz klasterī tapšanā esošo aktivitāšu modeli spēj noturēt divas komplementāras perspektīvas: pirmkārt, aktivitāšu trīs mēnešu cikliskumu – ritmisko izaugsmes programmas pulsu – un, otrkārt, izglītošanas procesa atšķirīgās stadijas bērnu, pusaudžu, kā arī jauniešu un pieaugušo gadījumā. Skaidri saprazdami šīs trīs stadijas vienojošo saikni, draugi apzinās, ka katrai no tām ir sava dinamika, vajadzības un tai piemītošā vērtība. Taču visupirms viņi apzinās spēcīgu garīgo spēku darbību, kuru ietekme ir saskatāma kā kvantitatīvos skaitļos, 2

kas atspoguļo kopienas progresu, tā arī virknē ziņojumu, kuros stāstīts par kopienas sasniegumiem. Īpaši daudzsološi ir tas, ka daudzas no šīm konkrētajām un izteiksmīgajām pazīmēm, kuras raksturo visattīstītākos klasterus, ir konstatējamas arī kopienās, kuras ir daudz agrīnākā attīstības stadijā.

Padziļinoties draugu pieredzei, vairojusies arī viņu spēja klasterī uzturēt un veicināt bagātīgu un sarežģītu dzīves musturu, aptverot simtiem vai pat tūkstošiem ļaužu. Mēs ar gandarījumu konstatējam plašo izpratni, ko ticīgie gūst no sava darba. Piemēram, viņi novērtē, ka Plāna pakāpeniskā izvēršanās klastera līmenī ir dinamisks process, kas katrā ziņā ir sarežģīts un nepadodas iepriekš paredzētai vienkāršošanai. Viņi pamana, kā tas virzās uz priekšu, vienlaicīgi palielinādami savas spējas vairot gan cilvēkresursus, gan labi koordinēt un organizēt to cilvēku rīcību, kuri pievienojušies. Draugi saprot, ka, uzlabojot šīs spējas, kļūst iespējams integrēt plašāku virkni iniciatīvu. Tāpat viņi ir sapratuši, ka, ieviešot kādu jaunu aspektu, tam kādu laiku ir jāvelta īpaša uzmanība, bet tas nekādā ziņā nemazina citu viņu kopienveidošanas darbu aspektu nozīmi. Tas tāpēc, ka viņi saprot, ka, ja reiz viņu darbības modelis ir mācīšanās, viņiem jābūt modriem attiecībā uz potenciālu, ko piedāvā jebkurš Plāna instruments, kas var izrādīties īpaši piemērots kādā konkrētā brīdī, un, ja tas tiek piemērots, tad tā attīstībā jāiegulda vairāk enerģijas; tomēr no tā neizriet, ka katram cilvēkam ir jānodarbojas ar vienu un to pašu Plāna aspektu. Draugi apguvuši arī to, ka katrā izaugsmes programmas ciklā izvēršanās stadijas galvenā uzmanība nav jāvelta vienam un tam pašam galamērķim. Var būt tādi apstākļi, ka, piemēram, kādā noteiktā ciklā uzmanība galvenokārt jāvelta dvēseļu aicināšanai pievērsties ticībai, to darot intensīvas sludināšanas ceļā vai nu individuāli, vai arī kolektīvi; savukārt, citā ciklā, uzmanība var tikt pievērsta konkrētas pamatdarbības vairošanai.

Turklāt draugi apzinās, ka Lietas darbs dažādās vietās virzās dažādā ātrumā, kam ir pamatots iemesls – tā galu galā ir dabiska parādība –, un viņi rod prieku un uzmundrinājumu katrā progresa pazīmē, ko konstatē. Viņi tik tiešām atzīst labumu, kas veidojas no katra indivīda pienesuma visa kopuma progresā, un tādējādi visi novērtē arī ikviena cilvēka kalpošanu, ievērojot katra cilvēka personīgo apstākļu radītās iespējas. Pārdomu sanāksmes arvien vairāk tiek vērtētas kā notikumi, kurā nopietnu un pacilājošu apspriežu priekšmets ir visu kopienas centienu veselums. Dalībnieki uzzina, kas kopumā ir sasniegts, šajā kontekstā izprot paši savus darbus un, absorbējot institūciju padomus un iepazīstoties ar savu ticības draugu pieredzi, vairo savas zināšanas par izaugsmes procesu. Dalīšanās šādā pieredzē notiek arī daudzās citās vietās, kuras veidojas, lai savstarpēji varētu apspriesties draugi, kuri intensīvi piedalās konkrētās nodarbībās, neatkarīgi no tā, vai viņi darbojas vienā rīcības virzienā vai kalpo kādā konkrētā klastera daļā. Visas šādas izpratnes šķautnes ietilpst plašākā novērtējumā, ka progress daudz vieglāk sasniedzams mīlestības piepildītā vidē – vidē, kurā trūkumi paliek iecietībā neievēroti, šķēršļi tiek pacietīgi pārvarēti un ar entuziasmu tiek atzītas pārbaudītas metodes. Tādējādi visos līmeņos funkcionējošo Ticības institūciju un aģentūru viedajā vadībā draugu pūles, lai cik tās būtu individuāli pieticīgas, saaug kolektīvā darbā, lai nodrošinātu, ka atsaucība uz Svētītās Dailes aicinājumu tiek ātri atpazīta un efektīvi aprūpēta. Šādos apstākļos klasterī saskanīgi pilnveidojas attiecības starp trim Plāna galvenajiem varoņiem – indivīdu, institūcijām un kopienu.

Šās zeļošās aktivitātes ainavā vienai perspektīvai ir jāvelta īpaša uzmanība. Vēstulē, ko mēs jums nosūtījām pirms trīs gadiem, mēs izteicām cerību, ka klasteros, kuros norit intensīvas izaugsmes programmas, vairāk zināšanu par kopienveidošanas veidiem draugi pacentīsies apgūt, veidojot kvartālos un ciematos spraigu aktivitāšu centrus. Mūsu cerības tika pārsniegtas, jo pat klasteros, kuros izaugsmes programma vēl nebija sasniegusi intensitāti, dažu draugu centieni kopā ar nelielu apkaimju iedzīvotajiem uzsākt pamatnodarbības kārtējo reizi apliecināja viņu efektivitāti. Būtībā šādas pieejas pamatā ir to iedzīvotāju atsaucība Bahá’u’lláh mācībai, kuri ir gatavi Viņa Atklāsmes sekmētajai garīgajai transformācijai. Piedaloties mācību institūta atbalstītajā izglītības procesā, viņi rod motivāciju atraidīt sabiedrības spēku iedvesto apātiju un vienaldzību, un drīzāk rīkojas atbilstoši dzīvē pārmaiņas radošam rīcības paraugam. Kvartālā vai ciematā, kur šāda pieeja tikusi piekopta dažus gadus un kur draugi ir saglabājuši koncentrāciju, pakāpeniski un nenoliedzami top skaidri ievērojami sasniegumi. Jaunatne tiek iedrošināta uzņemties atbildību par gados jaunāku klātesošo pusaudžu attīstību. Vecākās paaudzes novērtē jauniešu ieguldījumu jēgpilnās apspriedēs par visas kopienas lietām. Kopienas izglītošanas procesā kultivētā disciplīna gan gados jaunajiem, gan vecajiem rada konsultēšanās spējas, un tā rodas arī jauna telpa mērķtiecīgām sarunām. Taču pārmaiņas neattiecas tikai uz bahājiešiem un tiem, kuri ir iesaistīti Plānā paredzētajās pamatnodarbībās un no kuriem var pamatoti sagaidīt, ka viņi laika gaitā pieņems jaunu domāšanas veidu. Pašas vietas gars tiek iespaidots. Ļoti plašā sabiedrības slānī veidolu iegūst dievbijīga attieksme. Arvien izteiksmīgākas kļūst vīriešu un sieviešu vienlīdzības izpausmes. Lielāka uzmanība tiek pievērsta bērnu – gan zēnu, gan meiteņu izglītošanai. Ģimenēs jūtami mainās gadsimtiem senu pieņēmumu izkalto attiecību raksturs. Pienākuma sajūta pret apkārtējo kopienu un fizisko vidi gūst virsroku. Pat aizspriedumu posts, kas savu drūmo ēnu met uz jebkuru sabiedrību, sāk piekāpties neatvairāmajam vienotības spēkam. Rezumējot, kopienveidošanas darbs, kurā iesaistās draugi, ietekmē kultūras aspektus.

Iepriekšējo gadu gaitā stabili uz priekšu ir virzījusies kā paplašināšanās un konsolidācija, tā arī citas svarīgas darbību jomas, bieži vien pat līdztekus. Piemēram, dažos ciematos un kvartālos novērotie sasniegumi kultūras līmenī nebūt ne mazā mērā ir saistīti ar to, kāda mācība tiek gūta no bahājiešu dalības sabiedriskajā darbībā. Mūsu Sociālās un ekonomiskās attīstības birojs nesen sagatavoja dokumentu, kurā destilējis trīsdesmit gadu pieredzi, kas uzkrāta darbības laukā kopš šī biroja izveidošanas Bahá’í Pasaules centrā. Saskaņā ar vienu no biroja novērojumiem mācību institūts sniedz vitālu stimulu centieniem iesaistīties sabiedriskajā darbībā. Tas nenotiek tikai tāpēc vien, ka institūts sekmē cilvēkresursu pieaugumu. Garīgie ieskati, īpašības un dotības, kas tiek attīstītas institūta procesā, ir izrādījušās vienlīdz izšķirošas gan dalībai sabiedriskajā darbībā, gan izaugsmes procesa veicināšanai. Turpinājumā tiek izskaidrots, kā pār bahājiešu kopienas atšķirīgajām rīcības jomām valda kopīgs, progresējošs un konceptuāls ietvars, ko veido savstarpēji viens otru pastiprinoši elementi, lai gan tie dažādās darbības nozarēs var izpausties dažādi. Ar mūsu raksturoto dokumentu nesen tika iepazīstinātas arī Nacionālās Garīgās padomes, un mēs aicinām šīs padomes, apspriežoties ar Padomniekiem, apsvērt, kā dokumentā izvērstās koncepcijas var palīdzēt uzlabot šo padomju aizbildnībā ieguldītos pūliņus sabiedriskajā darbībā un vairot apziņu par šo svarīgo bahājiešu pūliņu dimensiju. To nevajadzētu interpretēt kā vispārēju aicinājumu uz plaši izvērstu darbību šajā jomā, jo sabiedriskās darbības rašanās notiek dabiski līdz ar augošas kopienas pieņemšanos spēkā, taču ir pienācis laiks draugiem dziļāk apsvērt savu nopūļu ietekmi uz sabiedrības pārvērtībām. Šajā jomā notiekošais zinību pieplūdums Sociālās un ekonomiskās attīstības birojam izvirza lielākus pienākumus, tāpēc tiek veikti pasākumi, lai nodrošinātu atbilstošu šī biroja darbības progresu.

Pēdējos divpadsmit mēnešus sevišķi ievērojama pazīme ir tas, cik bieži Bahá’í kopiena pavisam dažādos apstākļos tiek identificēta ar centieniem uzlabot sabiedrības labklājību sadarbībā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. No starptautiskās arēnas līdz ciematu dzīves vietējiem iedzīvotājiem sabiedriskās domas līderi visdažādākajās vidēs ir pauduši savu atzinumu, ka bahājiešu sirdīs ir ne tikai cilvēces labklājība, bet arī pārliecinošs redzējums par to, kas ir jāsasniedz, un efektīvi līdzekļi savu ieceru īstenošanai. Šie novērtējuma un atbalsta izteikumi ir nākuši arī no dažām iepriekš negaidītām vietām. Piemēram, Ticības šūpuļzemē, neraugoties uz smagiem šķēršļiem, ko viņu ceļā licis apspiedējs, bahājieši arvien vairāk gūst atzinību par viņu vēsts dziļo ietekmi uz savas nācijas stāvokli un respektu par viņu nelokāmo apņēmību sekmēt savas dzimtenes attīstību.

Ticīgo ciešanas Irānā, it īpaši dekādēs kopš pēdējā vajāšanas viļņa aizsākumiem, ir mudinājušas ticības brāļus un māsas citās valstīs celties viņu aizstāvībai. No visiem nenovērtējamajiem ieguldījumiem, ko vispasaules bahājiešu kopiena saņēmusi pateicoties šādai izturībai, šajā sakarā ir jāpiemin viens piemērs: iespaidīgs nacionāla līmeņa specializētu aģentūru tīkls, kas ir izrādījies spējīgs sistemātiski veidot attiecības ar valdībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Līdztekus tam secīgu Plānu procesi ir rafinējuši kopienas spēju piedalīties visur notiekošajā dominējošajā diskursā – no personīgām sarunām līdz starptautiskiem forumiem. Vietējo iedzīvotāju līmenī dalība šāda veida darbībās veidojas dabiski tās pašas organiskās pieejas ceļā, kas ir raksturīga draugu stabili pieaugošajai līdzdalībai sabiedriskajā darbībā, tāpēc nav vajadzīgs mēģināt to īpaši stimulēt. Savukārt, nacionālā līmenī tā arvien biežāk nonāk to pašu aģentūru uzmanības lokā, kuras jau darbojas dučos nacionālo kopienu, un tā darbojas atbilstoši labi zināmajam un auglīgajam rīcības, analīzes, apspriežu un iedziļināšanās modelim. Lai uzlabotu šos pūliņus, sekmētu zināšanu apgūšanu šajā jomā un nodrošinātu veikto pasākumu saskaņotību ar pārējiem Bahá’í kopienas centieniem, mēs Bahá’í Pasaules centrā nesen izveidojām Sabiedriskā diskursa biroju [Office of Public Discourse]. Mēs to aicināsim sniegt Nacionālajām Garīgajām padomēm palīdzību šajā jomā, pakāpeniski atbalstot un koordinējot aktivitātes un sistematizējot pieredzi.

Uzmundrinošs progress notiek arī citās jomās. Čīles pilsētā Santjago, kur tiek celts Dienvidamerikas Mātes templis, celtniecības darbi raiti virzās uz priekšu. Pamatu, pagraba un dienesta tuneļa betona konstrukciju celtniecība jau ir pabeigta un uzslietas ir arī kolonnas, uz kurām balstīsies virsbūve. Ar šo projektu saistītās gaidas aug augumā un līdzīga gaidīšanas sajūta rosās septiņās valstīs, kurās tiks celti nacionālie vai vietējie Mashriqu’l-Adhkár. Katrā no tām ir uzsākti gatavošanās darbi un tiek izmantoti līdzekļi, ko draugi ir ziedojuši Tempļu fondam; taču tādi praktiski apsvērumi kā ģeogrāfiskā vieta, arhitektūras projekts un resursi ir tikai viens no draugu veiktā darba aspektiem. Būtībā viņu darbs ir garīgs uzdevums, kurā piedalās visa kopiena. Skolotājs Mashriqu’l-Adhkár raksturo kā “dievišķā apstiprinājuma magnetītu”, “Kunga vareno pamatu” un “Dieva ticības nelokāmo pīlāru ”. Lai kur tas tiktu uzcelts, tas dabiski kļūs par apkārtējās kopienas veidošanas procesa neatņemamu sastāvdaļu. Vietās, kurās būs dievnami, šīs realitātes apziņa iesakņojas starp ierindas ticīgajiem, kuri apzinās, ka viņu kolektīvajai dzīvei arvien vairāk ir jāatspoguļo tā lūgšanas un kalpošanas vienotība, ko iemieso Mashriqu’l-Adhkár.

Tā mēs katrā frontē redzam, ka Bahá’í kopiena stabili virzās uz priekšu, vairo savu sapratni, tai ir degsme gūt atziņas praksē, tā ir gatava uzņemties jaunus uzdevumus, tiklīdz resursi to pieļauj, tā veikli reaģē uz jaunām vajadzībām, apzinās nepieciešamību nodrošināt saskaņotību starp daudzveidīgajām aktivitāšu jomām, kurās tā darbojas, pilnībā nododoties savas misijas izpildīšanai. Tās entuziasms un aizraušanās ir saskatāma ārkārtīgajā kvēlumā, ko aptuveni pirms diviem mēnešiem radīja paziņojums par 95 jauniešu konferenču sasaukšanu visā pasaulē. Mēs esam gandarīti ne tikai par pašas jaunatnes reakciju, bet arī par atbalsta izpausmēm, ko ir izteikuši viņu ticības biedri, kuri novērtē, ka gados jaunākie Bahá’u’lláh sekotāji ir vitāls stimuls visai Lietai kā veselumam.

Cerību mums vieš regulārie apliecinājumi, kurus konstatējam par Bahá’u’lláh vēsts izplatību, tās ietekmes vērienu un pieaugošo apziņu par tajā glabātajiem ideāliem. Šajā svētku gadadienu laikā mēs aicinām atminēties, ka “visaugstākās svētlaimes Diena”, kura ausa pusotru gadsimtu pirms šī Riḍván, kad Bahá Daile Najíbíyyih dārzā pirmo reizi Saviem ceļabiedriem pasludināja Savu Misiju. No tās svētās vietas Dievvārds ir izplatījies līdz visām pilsētām un piekrastēm, aicinot cilvēci satikties ar savu Kungu. No šīs sākotnējās Dieva apreibināto mīlētāju svītas ir uzplaukusi daudzveidīga mērķtiecības kopiena, un dārzā Viņš ir izaudzējis daudzkrāsainus ziedus. Katru aizvadīto dienu aizvien pieaugošs skaits tikko atmodinātu dvēseļu pielūgsmē pavēršas uz Viņa Svētnīcu – vietu, kur mēs par godu tai svētītajai Dienai un pateicībā par visām balvām, kas dāvātas Visdiženā Vārda kopienai, lūgšanā noliecam savas galvas pie Svētītā Sliekšņa.

Pirms simts gadiem Riḍván festivāla vienpadsmitās dienas agrā pēcpusdienā Abdu’l-Bahá vairāku simtu cilvēku klātbūtnē pacēla strādnieka cirvi un pāršķēla velēnu, kas pārklāja tempļa vietu Grospointā uz ziemeļiem no Čikāgas. Tajā pavasara dienā kopā ar Viņu iezīmēt pamatakmeņa vietu bija uzaicināti dažādas izcelsmes cilvēki, starp kuriem var minēt norvēģus, indiešus, francūžus, japāņus, persiešus un Amerikas pamatiedzīvotājus. It kā lūgšanu nams, vēl neuzcelts, piepildīja ceremonijas priekšvakarā izteiktās Skolotāja vēlmes attiecībā uz katru šādu celtni: “lai cilvēce rastu satikšanās vietu” un “lai no tās atvērtajiem svētuma galmiem izplatītos cilvēces vienotības uzsaukums”.

Viņa klausītāji tobrīd, kā arī visi, kas Viņu dzirdēja Viņa ceļojumu laikā Ēģiptē un Rietumos, droši vien tikai blāvi aptvēra Viņa vārdu tālejošo iedarbību uz sabiedrību, uz tās vērtībām un rūpēm. Vai kāds pat šobaltdien var apgalvot, ka būtu tikai uz acumirkli saskatījis vairāk nekā tālu un neskaidru mājienu par nākotnes sabiedrību, kādu ir lemts izveidot Bahá’u’lláh Atklāsmei? Lai neviens nedomā, ka civilizācija, uz kuru cilvēci virza dievišķā mācība, izveidosies tikai no pielāgojumiem pašreizējā kārtībā. Tas ir tālu no patiesības. Dažas dienas pēc Rietumu pirmā tempļa pamatakmens ielikšanas Abdu’l-Bahá savā runā sacīja, ka “viens no garīgo spēku izpausmes rezultātiem būs tas, ka cilvēku pasaule pielāgosies jaunam sociālam veidolam”, ka “Dieva taisnīgums būs viscaur acīmredzams cilvēku darīšanās”. Šie un neskaitāmi citi Skolotāja izteikumi, kuriem arvien un aizvien pievēršas bahājiešu kopiena, vairo sapratni par attālumu, kas sabiedrību šķir no tā, kāda tā ir patlaban, un kāda tā būs izveidota atbilstoši pārsteidzošajai vīzijai, ko Viņa Tēvs dāvājis pasaulei.

Ak vai! Neraugoties uz slavējamiem centieniem, ko labu nodomu apveltīti cilvēki ikvienā zemē dara, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus, daudziem šādas vīzijas īstenošanas šķēršļi šķiet nepārvarami. Viņu cerības sabrūk kļūmīgu pieņēmumu dēļ par to, kāda ir cilvēka dabu, kas tik ļoti ir iesūkušies mūsdienu eksistences struktūrās un tradīcijās, ka tie ir ieguvuši iedibināta fakta statusu. Šajos pieņēmumos, šķiet, netiek ņemta vērā ārkārtējā garīgā potenciāla krātuve, kas ir pieejama ikvienai apgaismotai dvēselei, kura no tās smeļas; tā vietā attaisnojumu tie pamato ar cilvēces trūkumiem, kuru piemēri diendienā nostiprina vispārēju bezcerības sajūtu. Tādējādi kārtainais nepareizo pieņēmumu plīvurs aizsedz pamatpatiesību: pasaules stāvoklis atspoguļo cilvēka gara izkropļojumus, nevis tā būtisko dabu. Katras Dieva Atklāsmes mērķis ir ierosināt pārveidošanos kā iekšējā dzīvē, tā cilvēces ārējos apstākļos. Šāda pārveidošanās dabiski notiek, kad pieaugošs skaits cilvēku, kurus vieno dievišķie priekšraksti, kopīgi tiecas attīstīt garīgās spējas, lai dotu savu artavu sabiedrisko pārmaiņu procesā. Līdzīgi pirms gadsimta Skolotāja cirstajai cietajai zemei, laikmeta valdošās teorijas vispirms var šķist noturīgas pret pārmaiņām, bet tās nešaubīgi izzudīs un ar “Dieva balvas pavasara lietiem” izplauks svaigi un krāšņi “patiesas sapratnes ziedi”.

Mēs pateicamies Dievam, ka ar Viņa Vārda spēku jūs – Viņa Visdiženā Vārda kopiena – kultivējat vidi, kurā var ziedēt patiesa sapratne. Pat tie, kuri Ticības dēļ izcieš ieslodzījumu, ar savu neizmērojamo ziedošanos un nelokāmību ļauj līdzjūtīgās sirdīs uzziedēt “zināšanu un gudrības hiacintēm”. Visā pasaulē kāras dvēseles tiek iesaistītas jaunas pasaules veidošanā, sistemātiski ieviešot Piecu gadu plāna noteikumus. Tā iezīmes ir izprastas tik labi, ka mums nešķiet vajadzīgs izteikties par tām sīkāk. Mūsu lūgums pie Visudāsnās Providences Sliekšņa ir tāds, lai ikviens no jums, sniedzot savu ieguldījumu Plāna virzībā, tiktu pagodināts ar Augsto Pulku palīdzību. Mūsu dedzīgā vēlme, ko stiprinājis tas, ka esam bijuši liecinieki jūsu veltītajām pūlēm pagājušajā gadā, ir tāda, lai jūs pastiprinātu tādu savu zināšanu stabilu piemērošanu, ko jūs iegūstat pieredzē. Tagad nav īstais laiks atturēties; pārāk daudzi ir neziņā par jauno rītausmu. Kurš cits, ja ne jūs, var nodot dievišķo ziņu? “Pie Dieva,” apstiprina Bahá’u’lláh, runājot par Lietu, “šī ir vērīguma un atsvabināšanās, vīzijas un pacilātības arēna, kur neviens nevar piecirst piešus uz saviem kaujas zirgiem kā vien Žēlsirdīgā drošsirdīgie jātnieki, kas ir atsvabinājušies no jebkuras pieķeršanās esamības pasaulei”.

Vērot bahājiešu pasauli ir gluži kā raudzīties uz patiesi gaišu ainavu. Ticīga cilvēka dzīvē, kurš vairāk par visu vēlas aicināt citus uz komūniju ar Radītāju un kalpot cilvēcei, var atrast tādas garīgās transformācijās pazīmes, ko Laikmeta Kungs ir paredzējis katrai dvēselei. Tajā garā, kas valda jebkuras bahājiešu kopienas darbos, kas tiek veltīti, lai uzlabotu kā gados jauno un veco locekļu, tā arī draugu un sadarbības partneru spējas kalpot kopējai labklājībai, var saskatīt norādes par to, kā varētu attīstīties uz dievišķo mācību balstīta sabiedrība. Tajos attīstītākajos klasteros, kuros ir Plāna ietvaros pārvaldīto darbību pārpilnība un īpaši izteikta nepieciešamība nodrošināt saskaņotību starp rīcības virzieniem, rodošās administratīvās struktūras sniedz vāru priekšstatu, lai cik tas būtu blāvs, par to, kā Ticības institūcijas pakāpeniski uzņemsies daudz plašāku atbildības apjomu, lai veicinātu cilvēku labklājību un progresu. Skaidrs, ka tad indivīda, kopienas un institūciju attīstība ietver milzīgu potenciālu. Taču papildus tam mēs ar īpašu gandarījumu novērojam, kā šos trīs saista tik liegas mīlestības un savstarpēja atbalsta attiecības.

Savukārt attiecības starp atbilstošajiem trim darboņiem plašajā pasaulē – starp pilsoni, politisko iekārtu un sabiedrības institūcijām – atspoguļo nesaskaņas, kas raksturo cilvēces vētraino pārejas stadiju. Nevēlēdamies rīkoties kā savstarpēji saistītas organiska veseluma daļas, tie ir savažoti cīņā par varu, kas galu galā izrādās veltīga. Tik atšķirīga ir sabiedrība, kādu Abdu’l-Bahá ataino neskaitītos Vēstuļrakstos un runās, – sabiedrība, kurā kā ikdienas savstarpējo attiecību, tā valstu attiecību veidošanas pamatā ir apziņa par cilvēces vienotību. Bahājieši un viņu draugi ciematos un mikrorajonos visā pasaulē kultivē ar šādu apziņu piepildītas attiecības; no viņiem var sajust savstarpīguma un sadarbības, saskaņas un mīlestības šķīsto smaržu. Šādā pieticīgā vidē parādās acīmredzama alternatīva sabiedrības ierastajām nesaskaņām. Tā kļūst skaidrs, ka indivīds, kas pašizteiksmi vēlas realizēt atbildīgi, domām bagāti piedalās kopīgam labumam veltītās konsultācijās un atraida kārdinājumu uzstāt uz savu personīgo viedokli; bahājiešu institūcija, novērtēdama koordinētas rīcības nepieciešamību, kas tiek novadīta rezultatīviem mērķiem, tiecas nevis kontrolēt, bet gan aprūpēt un iedrošināt; kopiena, kurai pašai jāuzņemas atbildība par savu attīstību, nenovērtējamu vērtību saskata vienotībā, ko sniedz iesaistīšanās no visas sirds institūciju izstrādātajos plānos. Bahá’u’lláh Atklāsmes iespaidā attiecības starp šiem trijiem tiek apveltītas ar jaunu siltumu, jaunu dzīvi; kopsummā tie rada veidni, kurā pakāpeniski nobriest pasaules garīgā civilizācija, ko iezīmējusi dievišķā iedvesma.

Atklāsmes gaisma apgaismos visus pūļu aspektus; katrā no tiem attiecības, kas uztur sabiedrību, tiks pārveidotas; katrā no tiem pasaule meklē piemērus, kā cilvēkiem izturēties vienam pret otru. Mēs jums piedāvājam apsvērt cilvēces ekonomisko dzīvi – ņemot vērā tās skaidri redzamo artavu nemieru radīšanā, kurā tik daudz cilvēku nesen ir tikuši iejaukti, – kur netaisnība tiek paciesta ar vienaldzību un nesamērīgi ienākumi tiek uztverti kā veiksmes emblēma. Šāda postoša nostāja ir tik dziļi iesakņojusies, ka pat grūti iedomāties, kā cilvēks viens pats varētu mainīt valdošos standartus, pēc kuriem šajā jomā tiek regulētas attiecības. Tomēr katrā ziņā ir paradumi, no kuriem bahājietis izvairīsies, kā, piemēram, negodīgums savos darījumos vai citu ekonomiska ekspluatēšana. Uzticība dievišķajām pamācībām prasa, lai nebūtu pretrunu starp indivīda saimniecisko darbību un viņa kā bahājieša ticību. Savā dzīvē īstenojot šos ar godīgumu un taisnīgumu saistītos ticības principus, viena vienīga dvēsele standartu var noturēt augsti virs zemā sliekšņa, kas ir pasaules atskaites punkts. Cilvēce ir nogurusi tāda dzīves parauga trūkuma dēļ, pēc kura tiekties; mēs ceram, ka jūs sekmēsiet tādu kopienu veidošanu, kuru dzīvesveids pasaulei dos cerību.

2001. gada Riḍván vēstulē mēs norādījām, ka valstīs, kurās ir pietiekami attīstīts pulku pievienošanās process un labvēlīgi apstākļi nacionālajās kopienās, mēs apstiprinātu valsts mēroga lūgšanu namu izveidošanu, kuru parādīšanās kļūtu par ticības Izveides laikmeta piektās ēras iezīmi. Ar ārkārtīgu prieku mēs tagad paziņojam, ka nacionālie Mashriqu’l-Adhkár tiks celti divās valstīs: Kongo Demokrātiskajā Republikā un Papua Jaungvinejā. Šajās valstīs mūsu noteikti kritēriji ir uzskatāmi izpildīti un to iedzīvotāju reakcija uz pašreizējās plānu virknes radītajām iespējām ir bijusi vairāk nekā ievērojama. Kamēr norit pēdējā kontinentālā tempļa celtniecība Santjago, iepazīstināšana ar nacionālo lūgšanu namu būvniecības projektiem sniedz vēl vienu iepriecinošu pierādījumu par Dieva ticības iekļūšanu sabiedrības augsnē.

Iespējams ir vēl viens solis. Mashriqu’l-Adhkár, ko Abdu’l-Bahá raksturojis kā “vienu no pasaules svarīgākajām institūcijām”, apvieno divus nedalāmus bahājieša dzīves aspektus: lūgšanu un kalpošanu. Šo divu aspektu savienība ir atspoguļota arī saskaņotībā, kas ir atrodama Plānā izstrādātās kopienas veidošanas iezīmēs, jo īpaši dievbijīga gara riestēšanā, kas izpaužas lūgšanu svētbrīžos, un izglītojošajā procesā, kas vairo spējas kalpot cilvēcei. Lūgšanas un kalpošanas savstarpējā saistība ir īpaši izteikta tajos pasaules klasteros, kuros bahājiešu kopienas ir būtiski pieaugušas lielumā un vitalitātē, un kuros ir redzama iesaistīšanās sabiedriskos darbos. Daži šādi klasteri ir nozīmēti kā izglītības izplatīšanas zonas, lai pilnveidotu draugu prasmi turpināt pusaudžu programmu saistītajos reģionos. Kā jau mēs nesen norādījām, spēja uzturēt šo programmu iekvēlina arī mācību pulciņus un bērnu klases. Līdz ar to izglītības zona papildus tās pamatmērķim nostiprina arī visu paplašināšanās un konsolidācijas shēmu. Tieši šajos klasteros turpmākajos gados var apsvērt vietējo Mashriqu’l-Adhkár parādīšanos. Mūsu sirdis ir pateicības pārpilnas Mūžsenajai Dailei un mēs ar prieku darām jums zināmu, ka uzsākam konsultācijas ar attiecīgajām Nacionālajām Garīgajām Padomēm par pirmo vietējo lūgšanu namu celtniecību šādos klasteros: Batambanga, Kambodžā; Bihara Šarifa, Indijā; Matunda Soja, Kenijā; Norte del Kauka, Kolumbijā; Tanna, Vanuatu.

Lai atbalstītu divu nacionālo un piecu vietējo Mashriqu’l-Adhkár celtniecību, mēs visiem šiem projektiem esam nolēmuši Bahá’í Pasaules centrā izveidot Tempļu fondu. Draugi it visur tiek aicināti ziedot tam nesavtīgi, cik atļauj līdzekļi.

Dārgie kolēģi: zeme, kuru pamatakmeņa vietai pirms simts gadiem atraka Abdu’l-Bahá rokas, atkal tiks atrakta vēl septiņās valstīs, un tā ir tikai prelūdija tai dienai, kad katrā pilsētā un ciematā, paklausot Bahá’u’lláh pavēlei, tiks uzcelta ēka Kunga pielūgšanai. No šīm Dieva Piemiņas Rītausmas vietām atmirdzēs Viņa gaismas stari un izskanēs Viņa slavinājuma himnas.

Sirdīm piepildītām ar apbrīnu par Bahá’u’lláh sekotājiem mēs ar prieku paziņojam, ka, sākoties šim vislīksmākajam Riḍván laikam, visos zemes kontinentos ir jauns intensīvu izaugsmes programmu pieaugums, vairojot to kopējo skaitu visā pasaulē pāri 1500 un nodrošinot Piecgades plāna mērķa sasniegšanu vienu gadu pirms tā noslēgšanas. Mēs noliecam galvas pateicībā Dievam par šo pārsteidzošo sasniegumu, šo zīmīgo uzvaru. Visi, kas ir strādājuši, novērtēs dāvanu, ko Viņš ir atvēlējis Savai kopienai, sniedzot tai veselu gadu, lai stiprinātu visur izveidotās paplašināšanas un konsolidācijas musturu, gatavojoties uzdevumiem, ko tā tiks aicināta uzņemties nākošajā globālajā pasākumā – piecu gadu ilgā plānā, kas būs piektais pēc kārtas un kura konkrētais mērķis būs pulku iesaistīšanās procesa paātrināšana.

Mirkli apstājoties šajos svētkos, mums ar aizkustinājumu skaidri jāatzīst, ka mūsu sirdīs tik dziļas lepnuma un pateicības jūtas raisa ne tik daudz skaitliskais varoņdarbs, ko jūs esat paveikuši, lai cik ievērojams tas būtu, bet gan izaugsmes kopums daudz dziļākā kultūras līmenī, par ko liecina šis sasniegums. Galvenais no tiem ir draugu palielinātās spējas sarunāties ar citiem par garīgiem jautājumiem un ar vieglumu runāt par Bahá’u’lláh personību un Viņa Atklāsmi. Viņi ir labi ielāgojuši, ka mācīšana ir dāsnas devīguma dzīves pamata prasība.

Nesenās vēstulēs mēs esam pauduši prieku, jo bijām liecinieki mācīšanas tempa pieaugumam visā pasaulē. Šī ticīgā cilvēka garīgā pamatpienākuma izpilde vienmēr ir bijusi un būs bahājieša dzīves neatņemama sastāvdaļa. 1500 intensīvu izaugsmes programmu izveidošana ir pierādījusi, cik drosmīgi un mērķtiecīgi ir kļuvuši ierindas ticīgie, vērdamies ārpus savu tuvāko ģimenes locekļu un draugu loka un gatavi Visžēlīgā rokas vadībai pie uzņēmīgām sirdīm, lai kur tās dzīvotu. Pat vispieticīgākās aplēses liecina, ka nu jau desmitiem tūkstoši piedalās periodiskās kampaņās, lai ar tiem, kas agrāk tika uzskatīti par svešiniekiem, veidotu draudzības saiknes uz dalītas izpratnes pamata.

Cenšoties pasniegt Ticības būtiskos aspektus vienkārši un skaidri, ticīgie ir daudz ieguvuši no Ruhi institūta 6. grāmatas ilustratīvā parauga. Ja tiek novērtēta prezentācijas pamatā esošā loģika un pārvarēta vēlme pārvērst to formulā, tā rosina sarunu starp divām dvēselēm – sarunu, ko izceļ gūtās izpratnes dziļums un izveidoto attiecību raksturs. Ja saruna turpinās vēl pēc sākotnējās satikšanās un tiek izveidota patiesa draudzība, šāda veida tiešas mācīšanas centieni var kļūt par katalizatoru ilgstošam garīgās transformācijas procesam. Īpaši milzīga nozīme nav tam, vai pirmā saskare ar šādiem jaunatrastiem draugiem izraisa ielūgumu viņiem pievienoties bahājiešu kopienai vai arī piedalīties kādā no tās nodarbībām. Daudz svarīgāk, lai katra dvēsele justos laipni aicināta pievienoties kopienai, dodot ieguldījumu sabiedrības pilnveidošanā, uzsākot kalpošanu cilvēcei ceļu, kura sākumā vai tālāk uz priekšu var notikt formāla pievienošanās.

Šādas attīstības nozīmi nevajadzētu novērtēt nepietiekami. Tiklīdz katrā klasterī ir radīts saskanīgs darbības modelis, uzmanība ir jāvelta tā paplašināšanai līdzstrādnieku un paziņu lokā, vienlaikus pievēršot uzmanību mazākām iedzīvotāju kopām, no kurām katrai ir jākļūst par intensīvas darbības centru. Pilsētas klasterī šādu darbības centru vislabāk varētu noteikt mikrorajona robežās; lauku apvidum raksturīgā klasterī šim mērķim piemērota sociālā telpa būtu mazs ciemats. Šādos apstākļos kalpojošie – gan vietējie iedzīvotāji, gan ceļojošie skolotāji – savu darbu varētu pamatoti uztvert kā kopienas veidošanu. Ja viņu mācīšanas centieniem tiktu uzlikts tāds zīmogs kā “no durvīm līdz durvīm”, kaut arī pirmā saskare varētu ietvert vēršanos pie mājas iedzīvotājiem bez iepriekšēja paziņojuma, tas nebūtu godīgi pret procesu, kura mērķis ir vairot iedzīvotājos spēju uzņemties atbildību ar savu garīgo, sociālo un intelektuālo attīstību. Darbības, kas virza šo procesu un kurās tiek aicināti iesaistīties jaunatrasti draugi, – sanāksmes, kas stiprina kopienas garīgo raksturu; stundas, kas audzina bērnu maigās sirdis un prātus; grupas, kas ievirza pusaudžu bangojošo enerģiju; mācību pulciņi, kas ir visiem atvērti un sniedz dažādas izcelsmes cilvēkiem iespēju vienlīdzīgā pakāpē izaugt un izzināt mācības piemērojamību viņu individuālajai un kolektīvajai dzīvei – iespējams kādu laiku ir jāpalīdz uzturēt ar spēkiem, kas rodami ārpus vietējo iedzīvotāju loka. Taču ir jāsagaida, ka šo pamatdarbību vairošana drīz ir jāuztur ar saviem mikrorajona vai ciemata cilvēkresursiem – vīriešiem un sievietēm, kas savā apkaimē tiecas uzlabot materiālos un garīgos apstākļus. Pēc tam pakāpeniski ir jāizveidojas kopienas dzīves ritmam, kas ir piemērots augošam tādu indivīdu kodolam, kuri ir pieņēmuši Bahá’u’lláh redzējumu par jaunu Pasaules kārtību.

Šajā kontekstā uztveres spēja izpaužas kā vēlme piedalīties kopienas veidošanas procesā, kuru ierosinājušas pamatdarbības. Katrā klasterī, kurā pašlaik darbojas intensīva izaugsmes programma, draugu uzdevums šajā nākamajā gadā ir mācīt vienā vai vairākās uzņēmīgās iedzīvotāju grupās, izmantojot tiešu metodi Ticības pamatelementu izklāstā, un atrast tās dvēseles, kas vēlas nokratīt sabiedrības uzspiesto letarģiju, un strādāt līdzās vienam otram savos mikrorajonos un ciematos, lai uzsāktu kolektīvas transformācijas procesu. Ja draugi šādā veidā neatlaidīgi centīsies apgūt kopienas veidošanas ceļus un metodes nelielos apmēros, ilgi lolotais visaptverošas līdzdalības mērķis Ticības lietās katrā ziņā pavisam drīz vairosies vairākkārtīgi, par ko mēs esam droši.

Lai izpildītu šo uzdevumu, ticīgajiem un viņiem kalpojošām iestādēm klasterī ir jāstiprina institūta process, tā teritorijā ievērojami palielinot tādu cilvēku skaitu, kas ir spējīgi darboties kā mācību pulciņu vadītāji; katrā ziņā ir jāatzīst, ka tagad draugiem pieejamā iespēja mikrorajonos un ciematos kopt kūsājošu kopienas dzīvi, ko raksturo tik izteikta mērķa sajūta, ir nodrošināta tikai un vienīgi tādu izšķirošu notikumu dēļ, kas pagājušajā desmitgadē šajā ziņā norisinājās bahājiešu kultūrā iedziļināšanās jomā.

Kad 1995. gadā mēs aicinājām visā pasaulē izveidot mācību institūtus, bahājiešu kopienā izplatītākais veids, kā palīdzēt katram ticīgajam padziļināt savas zināšanas par Ticību, galvenokārt bija dažāda ilguma gadījuma rakstura kursi un nodarbības par dažādām tēmām. Šis modelis labi atbilda austošās vispasaules bahājiešu kopienas vajadzībām, kura skaitliski bija salīdzinoša maza un galvenokārt rūpējās par ģeogrāfisko izplatību uz zemes. Taču tajā laikā mēs skaidri teicām, ka, lai būtiski paātrinātos pulku iestāšanās process, būs jāveido jauna pieeja rakstu apgūšanai, tāda pieeja, kas izraisīs liela cilvēku skaita došanos darba laukā. Šajā sakarā mēs aicinājām mācību institūtus palīdzēt arvien pieaugošam ticīgo skaitam kalpot Lietai, sniedzot kursus, kas nodotu zināšanas, izpratni un prasmes, kuras ir nepieciešamas, lai veiktu daudzos pienākumus, kas ir saistīti ar paātrinātu paplašināšanos un konsolidāciju.

Ikviena Bahá’u’lláh sekotāja pienākums ir lasīt Ticības rakstus un tiekties gūt arvien atbilstošāku izpratni par Bahá’u’lláh pārsteidzošās Atklāsmes nozīmi. Ikvienam ir noteikts iedziļināties Viņa Atklāsmes okeānā un atbilstoši savām spējām un tieksmei ņemt daļu no tajā gulošajām gudrības pērlēm. Šajā kontekstā veidojās tādas acīmredzamas bahājiešu dzīves pazīmes kā vietējās iedziļināšanās stundas, ziemas un vasaras skolas, kā arī īpaši rīkotas tikšanās, kurās rakstus zinoši ticīgie varēja dalīties ar citiem ieskatos par konkrētām tēmām. Tāpat kā dienišķā lasīšana paliks bahājieša identitātes neatņemama sastāvdaļa, tā arī šie mācīšanās veidi turpinās ieņemt vietu kopienas kolektīvajā dzīvē. Taču sapratne par Atklāsmes ietekmi gan uz personīgo izaugsmi, gan uz sociālo progresu daudzkārt vairojas tad, ja mācības tiek apvienotas ar kalpošanu un izpildītas vienlaikus. Tieši kalpošanas laukā tiek pārbaudītas zināšanas, praksē rodas jautājumi un tiek sasniegti jauni izpratnes līmeņi. Tālmācības izglītības sistēmā, kas tagad ir izveidota vienā valstī pēc otras – un kurā galvenie elementi ietver mācību pulciņu, vadītāju un Ruhi institūta mācību plānu, – vispasaules bahājiešu kopiena ir apguvusi prasmi dot iespēju tūkstošiem, nē, miljoniem, mācīties rakstus mazās grupās, kuru skaidri noteiktais mērķis ir piemērot bahājiešu mācību dzīvē, nesot Ticības darbu uz priekšu nākošajā stadijā: pastāvīgā liela mēroga paplašināšanā un konsolidācijā.

Lai neviens nepienācīgi nenovērtē šādi radītās iespējas. Pasivitāti rada mūsdienu sabiedrības spēki. Izklaides vēlme tiek kopta no bērnības, turklāt aizvien efektīvāk, kultivējot paaudzes, kuras par saviem vadītājiem ir ar mieru izvēlēties jebkuru, kas izrādās prasmīgs virspusēju emociju uzrunāšanā. Pat daudzās izglītības sistēmās attieksme pret studentiem ir tāda, it kā viņi būtu uztvērēji, kas radīti, lai uztvertu informāciju. Milzīga mēroga sasniegums ir tas, ka bahājiešu pasaulei ir izdevies izveidot kultūru, kura veicina tādu domāšanas, mācīšanās un rīcības veidu, kurā ikviens uzskata sevi par kopēja kalpošanas ceļa gājēju – palīdzot vienam otru un progresējot kopā, respektējot katra zināšanas jebkurā noteiktā brīdī un izvairoties no tendences dalīt ticīgos tādās kategorijās kā iedziļinājušies un nezinošie. Un tajā ir neatturamas kustības dinamika.

Svarīgi, lai nākošajā gadā tiktu būtiski kāpināta izglītības procesa kvalitāte, kas tiek kopta mācību pulciņa līmenī, lai īstenotu vietējo iedzīvotāju potenciālu radīt šādu dinamiku. Liela atbildība šajā jomā būs pulciņu vadītājiem. Viņu uzdevums būs nodrošināt institūta kursos paredzēto vidi – vidi, kas veicina cilvēku garīgu iedrošināšanu, kuri sāks sevi uzskatīt par aktīviem pašmācības rosinātājiem, par aizstāvjiem neatlaidīgiem centieniem piemērot zināšanas, lai radītu individuālu un kolektīvu transformāciju. Ja tas netiks izdarīts, tad neatkarīgi no tā, cik daudz mācību pulciņu būs izveidoti klasterī, pārmaiņu dzinulim nepieciešamais spēks netiks radīts.

Lai pulciņa vadītāja darbs sasniegtu arvien augstāku izcilības pakāpi, jāielāgo, ka reģionā vai valstī galvenā atbildība par cilvēkresursu attīstību ir jāuzņemas mācību institūtam. Cenšoties vairot tā dalībnieku skaitu, institūtam kā struktūrai – kolēģijai, dažāda līmeņa koordinatoriem un pulciņu vadītājiem apakšslānī – vienāds uzsvars jāliek uz visas sistēmas efektivitāti, jo galu galā pastāvīga kvantitatīva izaugsme būs atkarīga no kvalitatīva progresa. Klastera līmenī koordinatoram savā darbā ir jāiegulda gan praktiskā pieredze, gan dinamika, palīdzot tiem, kas kalpo kā pulciņu vadītāji. Koordinatoram vajadzētu rīkot periodiskas sanāksmes, kurās viņi varētu pārdomāt savu darbību. Reizēm noderīgi var izrādīties pasākumi, kas tiek rīkoti, lai atkārtotu no institūta materiāliem izvēlētu nodaļu apgūšanu, ar noteikumu, ka šādi pasākumi neieaudzina bezgalīgas gatavošanās nepieciešamību. Pulciņa vadītāja spējas attīstās pakāpeniski, līdzko cilvēks dodas darba laukā un palīdz citiem dot ieguldījumu, lai sasniegtu pašreizējās globālo plānu sērijas mērķi, studējot kursu programmu un īstenojot to praktiskās daļas. Kamēr dažāda vecuma vīrieši un sievietes virzās programmas apguvē un ar pulciņu vadītāju palīdzību apgūst katru kursu, citiem – it īpaši bērnu klašu, pusaudžu grupu un mācību pulciņu koordinatoriem – ir jābūt gataviem pavadīt viņus kalpošanas darbos, kas tiek darīti atbilstoši viņu spējam un interesēm: kalpošanas darbos, kas ir būtiski pašas sistēmas iemūžināšanai. Lai nodrošinātu, ka šajā sistēmā pienācīga mēra pulsē dzīvīgums, tai nākamo divpadsmit mēnešu laikā visās zemēs ir jābūt intensīvas apguves priekšmetam.

Rūpes par bērnu garīgo audzināšanu jau sen ir bijušas bahājiešu kopienas kultūras sastāvdaļa, un šo rūpju iznākums ir divas līdzās pastāvošas situācijas. Pirmo, atkārtojot Irānas bahājiešu sasniegumus, raksturoja spēja piedāvāt bahājiešu ģimeņu bērniem regulāras nodarbības klasēs, kuru mērķis parasti bija augošajai paaudzei sniegt pamatzināšanas par Ticības vēsturi un mācību. Vairumā pasaules daļu ir salīdzinoši niecīgs to skaits, kuri izmantojuši šādas nodarbības. Otra situācija veidojās gan lauku, gan pilsētu vidē, kur bija notikusi liela mēroga ticības pieņemšana. Šajā pieredzē dominējoša bija daudz iekļaujošāka attieksme. Tomēr, lai gan dažādu saimju bērni kvēli vēlējās un tika laipni aicināti apmeklēt bahājiešu nodarbības, vairāki faktori liedza stundas vadīt pietiekami regulāri katru gadu. Mēs esam ļoti gandarīti vērot, kā šī vēsturisku apstākļu izraisītā divējādība sāk mazināties, tiklīdz institūtā mācīti draugi visur cenšas piedāvāt visiem atvērtas sistemātiskas nodarbības.

Tagad ir dedzīgi jāturpina šis daudzsološais iesākums. Katrā klasterī, kurā darbojas intensīva izaugsmes programma, pūles jāvelta, lai vēl vairāk sistematizētu garīgās izglītības sniegšanu pieaugošam bērnu skaitam no dažādām ģimenēm – tas ir priekšnosacījums kopienas izveides procesam, kas uzņem apgriezienus mikrorajonos un ciematos. Tas būs darbietilpīgs uzdevums, kam vajadzīga pacietība un sadarbība gan no vecāku, gan no institūciju puses. Ruhi institūtam jau ir izteikts lūgums pasteigties ar krusu izstrādi dažāda līmeņa bērnu klašu skolotāju apmācībai, tajā skaitā attiecīgo mācību vielu, sākot ar bērniem 5–6 gadu un 10–11 gadu vecumā, lai aizpildītu pašreizējo plaisu starp esošajām stundām un mācību grāmatām pusaudžiem, kā, piemēram, “Ticības gars” un topošo “Svētā gara spēks”, kas šīs vecuma grupas programmā iekļauj izteiktu bahājiešu sastāvdaļu. Tiklīdz kļūs pieejami šie papildu kursi un mācību stundas, institūti visās zemes varēs sagatavot skolotājus un koordinatorus, kas ir nepieciešami, lai katrā klasē ieviestu bērnu garīgās izglītības programmas kodolu, ap kuru var veidot otršķirīgus elementus. Tikmēr institūtiem jāvelta visas pūles, lai skolotājiem sniegtu piemērotus materiālus, tostarp pašreiz pieejamos, ko viņi pēc vajadzības var izmantot savās dažāda vecuma bērnu klasēs.

Starptautiskais mācību centrs ir izpelnījies mūsu neizsmeļamo pateicību par būtisko impulsu, ko tas ieguldījis darbos, lai nodrošinātu Piecgades plāna mērķa priekšlaicīgu sasniegšanu. Redzot enerģijas apjomu, ko tas ieguldījis šajā vispasaules pasākumā, tik uzmanīgi sekojot progresam katrā kontinentā un cieši sadarbojoties ar Kontinentālajiem padomniekiem, varēja gūt ieskatu milzīgajā spēkā, kas slēpjas Administratīvajā kārtībā. Tā kā Mācību centrs tagad ar tādu pašu apņēmību pievēršas jautājumiem par pasākumu efektivitāti klastera līmenī, tas bez šaubām īpašu uzmanību pievērsīs bahājiešu bērnu klašu īstenošanai. Mēs esam pārliecināti, ka tā analīze par šajā gadā gūto pieredzi dažos izraudzītos klasteros, kuri pārstāv dažādas sociālās situācijas, sniegs izpratni par praktiskiem jautājumiem, kas mikrorajonos un ciematos ļaus izveidot regulāras klases visu vecumu bērniem.

Vēl viens bahājiešu kopienas kultūras izaugsmes apliecinājums ir pusaudžu garīgās iedrošināšanas programmas straujā izplatība. Kamēr pasaulē ir tendence šo vecuma grupu atainot kā problemātisku, pazudušu juceklīgu fizisku un emocionālu pārmaiņu mokās, neatsaucīgu un ar sevi aizņemtu, bahājiešu kopiena – savā valodas lietojumā un izraudzītajā pieejā – izlēmīgi virzas pretējā virzienā, saskatot pusaudžos turpretī altruismu, izteiktu taisnīguma izjūtu, degsmi mācīties par visumu un vēlmi piedalīties labākas pasaules veidošanā. Viena liecība pēc otras, kurās pusaudži kā programmas dalībnieki visās pasaules zemēs izsaka savas domas, liecina par šīs vīzijas patiesumu. Viss liecina par to, ka programma iesaista viņu izvērsošos apziņu īstenības izpētē, kas viņiem palīdz analizēt radošos un graujošos spēkus, kas darbojas sabiedrībā, un atpazīt, kādu ietekmi šie spēki atstāj uz viņu domām un darbībām, tādējādi asinot viņu garīgo uztveri, pilnveidojot viņu izteiksmes spējas un stiprinot morālo stāju, kas viņiem noderēs turpmākā dzīvē. Vecumā, kad viņiem kļūst pieejamas dīgstošas intelektuālas, garīgas un fiziskas spējas, viņiem tiek doti rīki, kas ir nepieciešami to spēku apkarošanai, kas viņiem varētu laupīt viņu cēlās būtnes identitāti, un darbam visu labā.

Apstāklis, ka liela programmas sastāvdaļa ir veltīta tēmu apgūšanai no bahājiešu perspektīvas, tikai ne reliģiskas pamācības veidā, ir devis iespēju to dažādos apstākļos un situācijās piemērot pusaudžiem. Daudzos šādos gadījumos tie, kuri izmanto šo programmu, droši pievērsušies sociālās darbības jomai, saskaroties ar virkni jautājumiem un iespējām, kurām globālā mācību procesā seko un kuras apkopo Svētajā zemē esošais Sociālās un ekonomiskās attīstības birojs. Uzkrātās zināšanas un pieredz jau ir devusi iespēju vairākos visā pasaulē izkliedētos klasteros iesaistīt programmā vairāk nekā tūkstoš pusaudžu. Lai citiem palīdzētu ātri virzīties šajā virzienā, birojs ar ticīgo komandas palīdzību visos kontinentos veido tādu atbalsta punktu tīklu, ko var izmantot, lai mācītu koordinatorus no desmitiem vai pat simtiem klasteru. Šie resursu cilvēki turpina atbalstīt koordinators pēc tam, kad viņi atgriežas savos klasteros, palīdzot viņiem radīt garīgi uzlādētu vidi, kurā var iesakņoties pusaudžu programma.

Protams, šajā darba laukā tiks uzkrātas papildu zināšanas, bet darbības modelis jau ir skaidrs. Tikai pašas bahājiešu kopienas kapacitāte ierobežo tās spēju apmierināt šīs programmas pieprasījumu skolās un pilsoniskās grupās. Klasteros, kuros šodien uzmanība tiek pievērsa intensīvai izaugsmes programmai, ir ļoti atšķirīgi apstākļi: dažos klasteros ir retas neregulāras pusaudžu grupas, citos tiek uzturēts pietiekams grupu skaits, lai vajadzētu pieaicināt īpašu koordinatoru, kurš varētu saņemt nepārtrauktu palīdzību no zinību izplatīšanas atbalsta punkta. Lai nodrošinātu šo spēju pieaugumu visos šajos klasteros, mēs aicinām līdz pašreizējā plāna noslēgumam izveidot 32 zinību atbalsta punktus, no kuriem katrs kalpotu aptuveni divdesmit klasteriem ar pilna laika koordinatoriem. Visos pārējos šādos klasteros primāra uzmanība ir jāvelta tam, lai turpmākajā gadā radītu spējas piedāvāt programmu, sistemātiski vairojot grupu skaitu.

*

Līdz šim minētos sasniegumus – spējas mācīt ticību tiešā veidā un iesaistīties saturīgās sarunās ar dažāda dzīves gājuma cilvēkiem par garīgas nozīmes tēmām, tāda rakstu studēšanas veida uzplaukums, kas ir sasaistīts ar rīcību, atjaunota apņēmība regulāri sniegt garīgu audzināšanu jauniešiem mikrorajonos un ciematos, kā arī tādas programmas ietekmes vēršanās plašumā, kas pusaudžos ieaudzina divējādu morālu mērķi: attīstīt savu iekšējo potenciālu un dot ieguldījumu sabiedrības transformācijā – tos visus nebūt ne mazā mērā stiprina vēl viena kultūras izaugsmes pakāpe, kuras sekas patiešām ir tālejošas. Šāda kolektīvās apziņas attīstība ir jaušama tajā, ka arvien biežāk draugu sarunās tiek lietots vārds “pavadīt”, vārds, kuram, iekļaujot to bahājiešu kopienas ikdienišķā vārdu krājumā, tiek piešķirta jauna nozīme. Tas liecina par tādas kultūras būtisku nostiprināšanu, kurā modus operandi jeb darbības veids ir mācīšanās, proti, veids, kas sekmē arvien vairāk cilvēku informētu dalību vienotos centienos piemērot Bahá’u’lláh mācību dievišķas civilizācijas izveidē, kas saskaņā ar Aizbildņa teikto ir ticības galvenā misija. Šāda pieeja krasi atšķiras no garīgi bankrotējušiem un izmirstošiem vecās sociālās iekārtas ceļiem, kas tik bieži tīko izmantot cilvēku enerģiju ar kundzību, alkatību, vainas apziņu vai manipulēšanu.

Draugu savstarpējās attiecībās šāda kultūras attīstība izpaužas viņu mijiedarbības kvalitātē. Mācīšanās kā darbības veids prasa, lai visi pieņemtu pazemības stāju – stāvokli, kurā cilvēks aizmirst par sevi, pilnīgi uzticas Dievam, paļaujas uz Viņa visu spēcinošo spēku un ir pārliecināts par Viņa nezūdošo palīdzību, zinot, ka Viņš un tikai Viņš odu var pārvērst par ērgli un pilienu par bezgalīgu jūru. Šādā stāvokli dvēseles neatlaidīgi strādā kopā, priecājoties ne tik daudz par saviem panākumiem, bet gan par pārējo izaugsmi un kalpošanu. Tādējādi viņu domas ik brīdi ir pievērstas tam, lai viens otram palīdzētu sasniegt kalpošanas Viņa Lietai virsotnes un pacelties Viņa zināšanu debesīs. Tieši to mēs ieraugām pašreizējā darbības modelī, kas izvēršas visā pasaulē un kuru, strādājot plecu pie pleca, izplata kā vecs, tā jauns, kā veterāns, tā tikko deklarējies.

Šī kultūras izaugsme ietekmē ne tikai cilvēku savstarpējās attiecības, bet tās sekas ir jūtamas arī ticības administratīvo lietu vešanā. Tā kā mācīšanās ir kļuvusi par kopienas darbības veidu, zināmi lēmumu pieņemšanas aspekti par paplašināšanos un konsolidāciju ir uzticēti ticīgo pulkam, padarot plānošanu un īstenošanu daudz atsaucīgāku faktiskiem apstākļiem. It īpaši pārdomu sanāksmes tiem, kas darbojas klasteru līmenī, ir devušas iespēju ik pa laikam sanākt, lai, ievērojot institūciju pieredzi un vadību, gūtu vienprātību par pašreizējo situāciju un noteiktu turpmākos soļus. Līdzīgu telpu ir radījis institūts, kura ietvaros tie, kas klasteros kalpo kā pulciņu vadītāji, bērnu nodarbību skolotāji un pusaudžu grupu vadītāji, var tikties atsevišķi un apspriesties par savu pieredzi. Ar šo pamatslāņa konsultācijas procesu cieši saistītas ir mācību institūta pārstāvniecības un Reģionālā mācību komiteja, kā arī Palīgkolēģijas locekļi, kuru kopējā sadarbība sniedz vēl vienu telpu, kurā jau oficiālā līmenī tiek pieņemti lēmumi par izaugsmi. Šādas klastera līmeņa sistēmas darbība, kas izveidojusies nepieciešamības dēļ, norāda uz bahājiešu administrācijas svarīgu raksturiezīmi: gluži kā dzīvā organismā tajā ir iekodēta spēja uzņemties arvien lielāku sarežģītības pakāpi gan struktūru un procesu, gan attiecību un darbību ziņā, tādējādi attīstoties Vispasaules Taisnīguma Nama vadībā.

Tas, ka ticības institūcijas visos līmeņos – no vietējā līdz reģionālam, no nacionālā līdz kontinentālajam – spēj pārvaldīt šo pieaugošo sarežģītību ar aizvien lielāku izveicību, vienlaikus ir to noturīga brieduma pazīme un nepieciešamība. Attīstošās attiecības starp administratīvajām struktūrām Vietējo garīgo padomi ir novedušas līdz jauna posma slieksnim saistībā ar tās pienākumiem izplatīt Dievvārdu, mobilizēt ticīgo spēkus un kaldināt garīgi pacilājošu vidi. Iepriekš mēs esam skaidrojuši, ka Garīgās padomes briedumu nevar vērtēt tikai pēc tās sanāksmju biežuma un tās darbībās efektivitātes. Tās stiprums drīzāk ir jāvērtē lielā mērā pēc kopienas, kurai tā kalpo, garīgās un sociālās dzīves vitalitātes, – pēc augošas kopienas, kas labprāt pieņem konstruktīvu ieguldījumu kā no reģistrētiem biedriem, tā arī no citiem. Patīkami konstatēt, ka pašreizējā pieeja, metodes un instrumenti sniedz Vietējām garīgām padomēm, tostarp tikko izveidotām padomēm, līdzekļus šo pienākumu izpildei, kad tās ceļas, lai savās teritorijās nodrošinātu Piecgades plāna prasību pienācīgu izpildi. Patiesi, Garīgās padomes pienācīga iesaistīšanās plānā kļūst izšķiroša katrā mēģinājumā iekļaut kopienā lielu cilvēku skaitu – un tas pats par sevi ir tās spēka un spēju pilnīgas izpausmes priekšnosacījums.

Vietējo garīgo padomju izaugsme, kam mēs katrā ziņā būsim liecinieki dažu turpmāko gadu laikā, ir iespējama, pieaugot Nacionālo garīgo padomju stiprumam, kuru spēja stratēģiski domāt un rīkoties ir ievērojami augusi, it īpaši tad, kad tā tās ir iemācījušās jau daudz precīzāk un efektīvāk analizēt kopienu izveides procesu pamatslāņa līmenī un pēc vajadzības sniegt tam palīdzību, resursus, iedrošinājumu un mīlošu vadību. Valstīs, kur apstākļu dēļ tas ir nepieciešams, tās virkni savu pienākumu šajā ziņā ir uzticējušas Reģionālajām padomēm, tādējādi decentralizējot noteiktas administratīvas funkcijas, uzlabojot savas jurisdikcijas teritorijā institucionālo kapacitāti un kopjot daudz sarežģītākas savstarpējas sadarbības formas. Nav pārspīlēti sacīt, ka Nacionālo garīgo padomju pilnīga iesaistīšanās palīdzēja veikt pēdējo atspērienu, kas bija vajadzīgs, lai sasniegtu pašreizējā plāna mērķi, un mēs ceram uz turpmāku attīstību šajā virzienā, lai tās sadarbībā ar Padomniekiem turpmāko kritisko un īslaicīgo mēnešu laikā ieguldītu vislielākās pūles, sagatavodamas savas kopienas nākošā piecu gadu pasākuma uzsākšanai.

Padomnieku institūcijas attīstība nešaubīgi ir viens no pagājušās desmitgades ievērojamākajiem sasniegumiem bahājiešu Administratīvajā kārtībā. Šī institūcija jau sasniedza lēcienveidīgu attīstību, kad 2001. gada janvārī Padomnieki un Palīgkolēģijas locekļi Svētajā zemē piedalījās konferencē, atzīmējot Starptautiskā mācību centra apmešanos pastāvīgā rezidencē Karmela kalnā. Nav šaubu, ka šī notikuma atraisītā enerģija strauji virzīja šo institūciju uz priekšu. Padomnieku un viņu palīgu ietekme plāna progresā apliecina, ka viņi ir ieņēmuši savu dabīgo vietu mācību jomas priekšgalā. Mēs esam pārliecināti, ka nākošais gads Administratīvās kārtības institūcijas vēl vairāk saliedēs sadarbībā, kad tās visas atbilstoši to pieaugošajām funkcijām un atbildībai centīsies stiprināt mācīšanās režīmu, kas ir kļuvis par kopienas darbības ievērojamāko iezīmi – vēl steidzamāk tajos klasteros, kuros norit intensīvas izaugsmes programmas.

*

Bahá’u’lláh Atklāsme ir neaptverama. Tā aicina uz dziļām pārmaiņām ne tikai cilvēkā, bet arī sabiedrības uzbūvē. “Vai tas nav katras Atklāsmes mērķis”, Viņš pats pasludina, “radīt visas cilvēces rakstura izmaiņas – izmaiņas, kuras izpaužas pašas par sevi gan ārēji, gan iekšēji, kuras iespaido gan tās iekšējo dzīvi, gan ārējos apstākļus?” Darbs, kas šodien tiek virzīts katrā pasaules nostūrī, reprezentē bahājiešu nepārejošo pūļu jaunāko stadiju radīt kodolu brīnišķīgai civilizācijai, kas paredzēta Viņa mācībā un kuras izveidošana ir bezgalīgas sarežģītības un plašuma pasākums, un tas cilvēcei prasīs gadsimtiem ilgas pūles līdz piepildījumam. Te nav ne īsceļu, ne formulu. Tikai cenšoties smelties izpranti no Viņa Atklāsmes, izmantot cilvēku rases uzkrātās zināšanas, gudri ieviest Viņa mācību cilvēces dzīvē un konsultēties par jauniem jautājumiem, radīsies nepieciešamās zinības un attīstīties spējas.

Šajā ilgtermiņa spēju izveides procesā bahājiešu kopiena ir veltījusi gandrīz piecpadsmit gadus, lai sistematizētu savu pieredzi mācīšanas jomā, mācījusies uzsākt noteiktas aktivitātes ar vairāk un vairāk cilvēkiem un uzturējusi savu paplašināšanos un konsolidāciju. Visi ir aicināti tverties kopienas sirsnīgajos apskāvienos un saņemt Bahá’u’lláh dzīvinošo vēsti. Nav lielāka prieka, kā būt pārliecinātam, ka dvēsele, kas ilgojas pēc Patiesības, atrod patvērumu Dieva Lietas citadelē un gūst stiprumu no Derības vienojošā spēka. Tomēr katrs cilvēks un katra indivīdu grupa neatkarīgi no tā, vai tie ir pieskaitīti Viņa sekotājiem, var smelties iedvesmu no Viņa mācības, saņemot gudrības pērles un zināšanas, kas tiem var palīdzēt sastaptajās grūtībās. Patiesi, civilizācija, kas aicina cilvēci, netiks sasniegta tikai ar bahājiešu kopienas centieniem. Neskaitāmas grupas un organizācijas, kuras vada pasaules solidaritātes gars, kas ir Bahá’u’lláh cilvēces vienotības principa netieša izpausme, dos ieguldījumu civilizācijā, kurai nolemts iziet no mūsdienu sabiedrības sajukuma un haosa. Ikvienam ir skaidri jāielāgo, ka bahājiešu kopienā secīgu globālu plānu rezultātā radītais potenciāls dod tai pieaugošu spēju sniegt palīdzību neskaitāmos un daudzējādos civilizācijas izveides aspektos, paverot tai jaunus mācīšanās horizontus.

2008. gada Riḍván vēstulē mēs norādījām, ka, draugiem turpinot strādāt klastera līmenī, viņi aizvien vairāk tiks iesaistīti sabiedrības dzīvē un tiks pakļauti izaicinājumam paplašināt sistemātiskas mācīšanās procesu, kurā viņi ir iesaistīti, lai aptvertu pieaugošo cilvēcisko centienu amplitūdu. Bagātīgs kopienas dzīves savijums sāk parādīties katrā klasterī, tiklīdz kalpošana draudzē, piepildīta ar diskusijām intīmā mājas gaisotnē, tiek savīta kopā ar aktivitātēm, kas nodrošina garīgu izglītību visiem iedzīvotājiem – pieaugušajiem, jauniešiem un bērniem. Sabiedriskā apziņa dabiski palielinās tad, kad, piemēram, vecāku vidū veidojas rosinošas sarunas par viņu bērnu centieniem un pēc pusaudžu iniciatīvas veidojas kalpošanas projekti. Tiklīdz cilvēkresursi klasterī ir pietiekamā daudzumā un izaugsmes process ir stabili nostiprināts, kopienas iesaistīšanās sabiedrības dzīvē var, pat vajag, palielināties. Šajā izšķirošajā plāna izvēršanas brīdī, kad tik daudz klasteru tuvinās šai stadijai, šķiet piemēroti visur draugiem pārdomāt tā ieguldījuma dabu, ko viņu augošās, vitālās kopienas dos sabiedrības materiālajā un garīgajā progresā. Šajā sakarā lietderīgi būtu spriest par divām savstarpēji saistītām un abpusēji stiprinošām aktivitātēm: par iesaistīšanos sabiedriskā darbībā un piedalīšanos sabiedrībā aktuālās apspriedēs.

Vairāku desmitu gadu laikā bahājiešu kopiena ir guvusi lielu pieredzi šajās divās darbības jomās. Protams, daudz bahājiešu sava darba dēļ ir individuāli iesaistīti sabiedriskajā darbībā un publiskā apspriedē. Vairākas nevalstiskas organizācijas, kas ir Ticības iedvesmotas un darbojas kā reģionālā, tā valsts līmenī, strādā sociālās un ekonomiskās attīstības jomā savu tautu labā. Nacionālo garīgo padomju aģentūras dažādos veidos palīdz popularizēt idejas, kas sekmē sabiedrības labklājību. Starptautiskā līmenī tādas aģentūras kā Bahājiešu Starptautiskās kopienas Apvienoto Nāciju birojs veic līdzīgu uzdevumu. Tiktāl, ciktāl nepieciešams un vēlams, draugi, kas strādā kopienas pamatlīmenī, izmantos šo pieredzi un potenciālu, kad viņi centīsies pievērsties apkārtējās sabiedrības rūpēm.

Sabiedriskā darbība, ko vispiemērotāk uzlūkot kā spektru, var sniegties no visai neformāliem īstermiņa pasākumiem atsevišķu cilvēku vai mazu draugu grupiņu izpildījumā līdz lielas saržģītības un izsmalcinātības sociālās un ekonomiskās attīstības programmām, kuras īsteno bahājiešu iedvesmotas organizācijas. Neatkarīgi no vēriena un mēroga ikvienā sabiedriskā darbībā jātiecas izmantot Ticības mācība un principi, lai uzlabotu kādu no iedzīvotāju sociālās vai ekonomiskās dzīves aspektiem, lai cik pieticīgā mērā tas būtu. Šādi centieni izceļas tādējādi, ka to proklamētais mērķis papildus garīgai labklājībai ir uzlabot iedzīvotāju materiālos dzīves apstākļus. Bahājiešu mācības centrālā tēma ir tāda, ka pasaules civilizācijai, kas tagad ir pie cilvēces apvāršņa, ir jāsasniedz dinamiska saskaņotība starp dzīves materiālajām un garīgajām vajadzībām. Šim ideālam acīmredzami ir dziļš iespaids uz jebkādas bahājiešu īstenotas sabiedriskās darbības raksturu, lai kāds būtu šīs darbības vēriens un ietekmes diapazons. Lai arī apstākļi katrā valstī vai pat, iespējams, katrā klasterī var būt atšķirīgi, rosinot draugus veikt dažādus pasākumus, visiem ir jāpatur prātā daži pamatjēdzieni. Viens no tiem ir zināšanu centrālā vieta sociālā eksistencē. Nezināšanas uzturēšana ir vissmagākā apspiešanas forma; tā pastiprina daudzās aizspriedumu sienas, kuras ir šķēršļi cilvēces vienotības sasniegšanai, kas savukārt ir Bahá’u’lláh Atklāsmes mērķis un virzošais princips. Pieeja zināšanām ir katra cilvēka tiesības, un dalība to radīšanā, piemērošanā un izplatīšanā ir pienākums, kas visiem jāuzņemas dižajā plaukstošas pasaules civilizācijas izveides pasākumā, – katram cilvēkam atbilstoši saviem talantiem un spējām. Taisnīgums pieprasa vispārēju piedalīšanos.

Lai gan sabiedriskā darbība var ietvert dažāda veida preču sagādi un pakalpojumus, primāras rūpes ir jāvelta noteiktas iedzīvotāju kopas spēju radīšanai, lai tādējādi viņi varētu piedalīties labākas pasaules radīšanā. Sociālas pārmaiņas nav projekts, ko viena grupa izpilda otras grupas labā. Sabiedriskās darbības vērienam un sarežģītībai jābūt atbilstošai ciematos un mikrorajonos pieejamajiem cilvēkresursiem, lai to varētu turpināt. Tādēļ darbu vislabāk sākt pieticīgā mērogā un ļaut tam augt organiski līdz ar iedzīvotāju spēju attīstīšanos. Kapacitāte, protams, paceļas jaunā līmenī tad, kad sociālo pārmaiņu aizstāvji iemācās savai sociālajai realitātei arvien efektīvāk piemērot Bahá’u’lláh Atklāsmes elementus, kā arī zinātnes atziņas un metodes. Viņiem jācenšas saprast šo realitāti atbilstoši Viņa mācībai – saskatot savos līdzcilvēkos nenovērtējamus dārgakmeņus un apzinoties duālā integrācijas un sairšanas procesa ietekmi uz sirdīm un prātiem, kā arī uz sociālām struktūrām.

Efektīva sabiedriskā darbība palīdz bagātināt dalību sabiedrības apspriedēs, tāpat kā izpratne, kas ir gūta no iesaistīšanās noteiktās apspriedēs, var palīdzēt precizēt jēdzienus, kas veido sabiedrisko darbību. Klastera līmenī iesaistīšanās publiskā apspriedē var variēt no tik vienkāršas rīcības kā bahājiešu ideju iekļaušana ikdienas sarunās līdz daudz formālākām darbībām, kā, piemēram, rakstu sagatavošana un saietu apmeklēšana par sociālām problēmām, kā dažus piemērus minot klimata pārmaiņas un vide, pārvaldība un cilvēktiesības. Tā arī ietver jēgpilnu mijiedarbību ar pilsoniskām grupām un vietējām organizācijām ciematos un mikrorajonos.

Šajā sakarā mēs esam spiesti brīdināt: ļoti svarīgi, lai visi saprastu, ka dalības sabiedriskā darbībā un publiskās apspriedēs vērtība nav nosakāma pēc spējas piesaistīt jaunus ticīgos. Lai arī pūles šajās divās jomās var izraisīt bahājiešu kopienas skaitlisku palielināšanos, šīs darbības netiek veiktas šādā nolūkā. Šajā ziņā obligāti jāievēro patiesums. Turklāt jābūt uzmanīgiem, lai nepieļautu bahājiešu pieredzes pārspīlēšanu vai piesaistītu nepamatotu uzmanību tādiem pūļu aizmetņiem kā pusaudžu garīgās iedrošināšanas programma, ko labāk atstāt nobriešanai savā ritmā. Visos gadījumos devīze ir pazemība. Paužot entuziasmu par saviem uzskatiem, draugiem jāuzmanās no triumfālas gaisotnes projicēšanas, kas nemaz nav piemērota pašu vidū, vēl jo mazāk citos apstākļos.

Raksturojot jums šīs jaunās iespējas, kas tagad paveras klastera līmenī, mēs jūs nelūdzam jebkādā veidā mainīt jūsu pašreizējo kursu. Arīdzan nevajag iedomāties, ka šīs iespējas ir alternatīvs kalpošanas lauks, kas paplašināšanas un konsolidācijas darbā konkurē ar kopienas ierobežotajiem resursiem un spēkiem. Nākošajā gadā ir jāturpina stiprināt institūta process un tajā ietvertais darbības modelis, un mācīšanai joprojām jāpaliek katra ticīgā prātā kā galvenai nodarbei. Nevajag priekšlaicīgi tiekties dziļāk iesaistīties sabiedrības dzīvē. Tas notiks dabīgi, draugiem ikvienā klasterī neatkāpjoties no plāna norādījumu ieviešanas, izmantojot rīcības, pārdomu, konsultācijas un mācīšanās procesu, un tā rezultātā gūstot mācību. Iesaistīšanās sabiedrības dzīvē uzplauks, pakāpeniski vairojot kopienas spēju veicināt pašai savu izaugsmi un uzturēt tās vitalitāti. Tā sasniegs saskaņu ar centieniem paplašināt un konsolidēt kopienu tiktāl, ciktāl tā izmantos konceptuālā ietvara elementus, kas regulē pašreizējo globālo plānu virkni. Kopiena arī dos savu artavu iedzīvotāju virzībā pretim Bahá’u’lláh vīzijai par pārticīgu un miera apdvestu pasaules civilzāciju tādā mērā, kādā tā šos elementus radoši izmantos jaunās mācīšanās jomās.

*

Dārgie draugi: cik bieži Mīļotais Skolotājs izteica cerību, kaut ticīgo sirdis būtu pārpildītas ar mīlestību vienam pret otru, kaut tos nekas nešķirtu un tie uzskatītu visu cilvēci par vienu ģimeni. “Nesaskatiet svešinieku,” ir Viņa aicinājums; “labāk redziet visus cilvēkus kā draugus, jo mīlestība un vienotība nenāk viegli, ja jūs vēršat savu skatienu uz citādību”. Visi iepriekšējās lappusēs izvērtētie notikumi visdziļākajā līmenī ir tikai un vienīgi vispārējas mīlestības izpausme, kas iegūta ar Svētā Gara spēku. Jo, vai tā nav Dieva mīlestība, kas sadedzina visus atsvešināšanās un dalīšanās plīvurus un savieno kopā sirdis nevainojamā vienībā? Vai tā nav Viņa mīlestība, kas mudina jūs kalpošanas laukā un dod iespēju jums redzēt katras sirds spējas pazīt Viņu un pielūgt Viņu? Vai jūs neesat iedrošināti, zinot, ka Viņa Izpausme labprāt izcieta mokpilnu dzīvi Savas mīlestības uz cilvēci dēļ? Skatieties uz jūsu pašu ierindām, uz jūsu dārgajiem bahājiešu brāļiem un māsām Irānā. Vai viņi nav piemērs gara stiprumam, kas dzimis no mīlestības uz Dievu un vēlmi kalpot Viņam? Vai viņu spēja pacelties pāri cietsirdīgākajai un rūgtākajai vajāšanai neliecina par miljoniem apspiestu pasaules cilvēku spēju piecelties un apņēmīgi iesaistīities Dieva Valstības veidošanā uz zemes? Nebaidoties no šķeļošām sociālām konstrukcijām, steidziet un nesiet Bahá’u’lláh vēsti gaidošām dvēselēm katrā pilsētas mikrorajonā, katrā lauku ciematā, katrā pasaules nostūrī, vedot tās uz Viņa kopienu – Visdiženā Vārda kopienu. Mēs nekad neaizmirstam jūs savās domās un lūgšanās, un mēs turpināsim lūgties Visvareno, lai Viņš stiprinā jūs ar Savu brīnumaino žālastību.

Tūkstošiem jo tūkstošiem cilvēku, kas apvieno visas cilvēku cilts daudzveidību, radošo Vārdu sistemātiski studē vienlaicīgi nopietnā un iedvesmojošā gaisotnē. Tādā mērā, kādā viņi cenšas piemērot rīcības, pārdomu un konsultācijas procesā gūto izpratni, viņi ievēro, kā viņu spējas kalpot Lietai sasniedz jaunas virsotnes. Atsaucoties uz katras sirds visdziļākajām ilgām sazināties ar tās Radītāju, viņi dažādās vidēs notur kopīgus svētbrīžus, vienojoties lūgsnās ar citiem, atmodinot garīgo uztveres spēju un veidojot ar dievbijīgumu apveltītu dzīvesveidu. Ciemojoties vienam otru mājās un apciemojot ģimenes, draugus un paziņas, viņi iesaistās saturīgās sarunās par garīgi nozīmīgām tēmām, padziļina savas zināšanas par Ticību, dalās Bahá’u’lláh vēstī un aicina arvien vairāk cilvēku pievienoties viņiem varenā garīgā ekspedīcijā. Apzinādamies pasaules bērnu cerības un viņu garīgās audzināšanas nepieciešamību, viņi savas pūles izvērš plašumā, lai iesaistītu arvien lielāku skaitu dalībnieku nodarbībās, kas kļūst par gados jauno cilvēku interešu centriem un stiprina Ticības saknes sabiedrībā. Tie palīdz pusaudžiem virzīties cauri izšķirošam viņu dzīves posmam un gūt prasmes virzīt savu enerģiju civilizācijas attīstības labā. Izmantojot priekšrocības, ko sniedz cilvēkresursu bagātība, arvien lielāks skaits cilvēku spēj izpaust savu ticību pieaugošā tādu pasākumu straumē, kas ir veltīti cilvēces vajadzībām gan garīgajā, gan materiālajā laukā. Šāda ainava veidojas mūsu acu priekšā, kad mēs šajā Riḍván atskatāmies uz pasaules bahājiešu kopienas progresu.

Mēs vairākkārt esam norādījuši, ka globālo Plānu sērijas, kas Bahá’í pasauli aizvedīs līdz Ticības Veidojošā laikmeta simtgades svinībām 2021. gadā, mērķis tiks sasniegts ar katra ticīgā, institūciju un kopienas darbības un pilnveidošanās ievērojamo progresu. Šobrīd, teju ceturtdaļgadsimta konsekventu, mērķtiecīgu pūļu pusceļā, visur ir acīm redzamas pieaugošās kapacitātes zīmes. Īpaša nozīmīga ir Plānu trīs dalībnieku mijiedarbības radītā dinamisma plašā iedarbība. Institūcijas no nacionālā līdz vietējam līmenim arvien skaidrāk saskata, kā radīt apstākļus, kas veicina pieaugoša skaita ticīgo garīgās enerģijas izpausmi kopīga mērķa sasniegšanai. Kopiena arvien biežāk kalpo kā vide, kurā individuālie centieni un kolektīvā darbība ar institūta starpniecību var vieni otru papildināt, lai gūtu progresu. Izrādītā rosība un nolūka vienotība, kas iedvesmo tās centienus, iesaista tās augošajās ierindās cilvēkus no visiem sabiedrības slāņiem, kuri savu laiku un spēkus ļoti vēlas veltīt cilvēces labklājībai. Skaidrs ir tas, ka kopienas durvis ir daudz plašāk atvērtas, kas ikvienai uzņēmīgai dvēselei ļauj ienākt un gūt uzturu no Bahá’u’lláh Atklāsmes. Plānu trīs dalībnieku mijiedarbības spēkam nav lielāka apliecinājuma kā mācīšanas tempa dramatiskais paātrinājums, kas tika novērots pagājušajā gadā. Virzība uz priekšu, kas panākta pulku pievienošanās procesā, patiesi bija nozīmīga.

Šajā uzlaboto savstarpējo iedarbību sfērā arvien efektīvāka kļūst individuālā iniciatīva. Iepriekšējās vēstulēs mēs atsaucāmies uz stimulu, kādu atsevišķa ticīgā iniciatīvas īstenošanai dod institūta process. Draugi katrā kontinentā iesaistās Rakstu studēšanā ar skaidru mērķi iemācīties, kā mācību piemērot Ticības izaugsmei. Ievērojams skaits cilvēku tagad uzņemas atbildību par savu kopienu garīgo vitalitāti; viņi enerģiski veic tādus kalpošanas darbus, kas atbilst veselīgam izaugsmes modelim. Neatlaidīgi censdamies kalpot Lietai, saglabājot pazemīgu attieksmi pret mācīšanos, viņu drosme un gudrība, cītība un atjautība, dedzība un piesardzība, apņēmība un uzticība Dievam arvien vairāk savijās, tādējādi vienai otru stiprinot. Iepazīstinot ar Bahá’u’lláh vēsti un tās patiesībām, viņi iegaumējuši Shoghí Effendí vārdus, ka viņiem nevajag nedz „vilcināties“, nedz „grīļoties“, ne „pārspīlēt“, ne „noniecināt“ patiesību, ko viņi aizstāv. Viņi nav nedz „fanātiski“, nedz „pārmērīgi liberāli“. Pateicoties pastāvībai mācīšanā, viņi ir vairojuši savu spēju noteikt, vai viņu klausītāju uztvērības dēļ viņiem ir jābūt „piesardzīgiem“ vai „drošiem“, vai viņiem „jārīkojas ātri“ vai arī „jānogaida“, jābūt „tiešiem “ vai arī „netiešiem “ savās metodēs.

Mēs aizvien rodam uzmundrinājumu tajā, cik labi disciplinēta ir šī individuālā iniciatīva. Kopienas visur pakāpeniski integrē to, kas ir apgūts sistematizācijā, un pašreizējās Plānu sērijas noteiktais ietvars draugu centieniem nodrošina saskaņotību un elastīgumu. Nemaz neierobežojot viņus, šis ietvars ļauj viņiem izmantot iespējas, veidot attiecības un realizēt dzīvē sistemātiskas izaugsmes vīziju. Vienvārdsakot, tas dod veidolu viņu kolektīvajiem spēkiem.

Izvērtējot sasniegumus visā pasaulē, mūsu sirdis pilda īpaša apbrīna par Irānas ticīgajiem, kuri visgrūtākajos apstākļos ir drosmīgi cēlušies, lai kalpotu savai zemei, un savus spēkus velta šis zemes atjaunošanai, lai gan viņiem atvērtie ceļi ir ierobežoti. Ņemot vērā arī ierobežojumus, kas ir noteikti Ticības administrācijai, viņi individuālā līmenī ir sākuši iepazīstināt līdzcilvēkus ar Bahá’u’lláh mācību, tieši runājoties par Viņa pestījošo vēsti. Kopš viņi sākuši tā rīkoties, viņi ir ne tikai saņēmuši iepriekš nepieredzētu atbalstu no apgaismotām dvēselēm, bet arī sastapušies ar tik lielu atsaucību, kādu viņi vispār nespēja iztēloties.

Ikviens Bahá’u’lláh sekotājs, kurš apzinās integrācijas un sairšanas spēkus, kas šodien darbojas sabiedrībā, saskata saikni starp Ticības uztveres spējas pieaugumu visās zemeslodes daļās un pasaules iekārtu trūkumus. Skaidrs ir tas, ka šāda uztveres spēja pieaugs līdz ar cilvēces ciešanu padziļināšanos. Nebūsim maldināti: kapacitātes celšana, kas tika aizsākta, lai reaģētu uz pieaugošo uztveres spēju, joprojām ir pašos pirmsākumos. Turpmākajos gados apjukušās pasaules vajadzību gūzma pārbaudīs šo kapacitāti līdz tās iespēju robežām. Cilvēci grauj apspiedēji spēki, kuri ceļas vai nu no reliģisku aizspriedumu dziļumiem, vai arī klaja materiālisma virsotnēm. Bahājieši var saskatīt šo bēdu cēloni. Bahá’u’lláh jautā: „Kāda ‘apspiešana’ ir vēl mokošāka par to, kad dvēsele, kas meklē patiesību un vēlas iegūt zināšanas par Dievu, nezina, kur to meklēt un kam to vaicāt?“ Nedrīkst zaudēt laiku. Ir jāsasniedz Plāna trīs dalībnieku darbības un attīstības nepārtraukts progress.

Abdu’l-Bahá ir cildinājis „divus aicinājumus“ uz „panākumiem un labklājību“, ko var dzirdēt no „cilvēces laimības augstumiem“. Viens ir „civilizācijas“, „materiālās pasaules progresa“ aicinājums. Tas ietver „likumus“, „normas“, „mākslu un zinātni“, ar kuru starpniecību cilvēce attīstās. Otrs ir „sirdi viļņojošs Dieva aicinājums“, no kā ir atkarīga cilvēces mūžīgā laime. „Šis otrais aicinājums,“ Skolotājs skaidroja, „ir balstīts uz tā Kunga norādījumiem un mudinājiem, kā arī uz aizrādījumiem un altruistiskām emocijām, kas pieder morāles jomai, kas kā mirdzoša gaisma iekvēlina un izgaismo cilvēces realitātes. Tā caurubjošas spēks ir Dievvārds.“ Turpinādami darboties savos klasteros, jūs arvien dziļāk un dziļāk tiksiet iesaistīti sabiedrības dzīvē un jums tiks mests izaicinājums paplašināt sistemātiskas mācīšanās procesu, kurā jūs piedalāties, lai aptvertu pieaugošu cilvēciskās darbības diapazonu. Jūsu izvēlētajā pieejā, pieņemtajās metodēs un izmantotajos līdzekļos jums būs jāpanāk tāda pati saskaņotība, kas raksturo pašlaik ieviešamo izaugsmes veidolu.

Izaugsmes uzturēšana visos klasteros būs atkarīga no īpašībām, kas raksturo jūsu kalpošanu pasaules tautām. Jūsu domām un darbībām ir jābūt tik brīvām no jebkādu aizspriedumu – rasu, reliģisku, ekonomisku, etnisku, cilšu, klases vai kultūras – pēdām, lai pat svešinieks jūsos saskatītu mīlošus draugus. Jūsu izcilības kritērijiem ir jābūt tik augstiem un jūsu dzīvēm tik tīrām un šķīstām, lai jūsu izrādītā morālā ietekme iespiestos plašākas sabiedrības apziņā. Tikai tad, ja jūs izrādīsiet godīgu uzvedību, uz ko ikvienu dvēseli aicina Ticības raksti, jūs spēsiet cīnīties ar neskaitāmām korupcijas formām, kas atklātas vai slēptas grauž sabiedrības pamatus. Tikai tad, ja jūs katrā cilvēkā saskatīsiet cieņu un cēlumu, to darot neatkarīgi no bagātības vai nabadzības, jūs spēsiet cīnīties taisnīguma pusē. Un tiktāl, ciktāl jūsu institūciju administratīvajos procesos valdīs bahājiešu konsultācijas principi, lielās cilvēces masas varēs rast patvērumu bahājiešu kopienā.

Tiekdamies uz priekšu, esiet droši, ka Visaugstie pulki izkārto savus spēkus un stāv gatavībā nākt jums palīgā. Mūsu nepārtrauktās lūgšanas turpinās jūs ieskaut.

Līdz ar vislielāko svētku pienākšanu sagatavošanās periods nākamajam globālajam Plānam ir noslēdzies, un tagad mēs aicinām Dieva draugus uzņemties jaunas saistības nākamajiem pieciem gadiem, izrādot drosmi, apņēmību un sagādājot resursus.

Visi, kas ir uzticīgi Bahá’u’lláh, ir gatavi jaunajiem uzdevumiem. Institūciju sanāksmes, kas pēdējo mēnešu laikā notikušas visā pasaulē, ir apliecinājušas bahājiešu dedzīgo vēlēšanos uzsākt šos vērienīgos pasākumus. Uzdevumi, kas minēti vēstījumā Padomnieku konferencei, jau tiek vērsti apņēmīgos darbības plānos. Gadu desmitiem ilgi varonīgi centieni ir veidojuši kopienu un pierādījuši, ka tā spēj veicināt izaugsmi, norūdot to šā brīža uzdevumu veikšanai. Jo īpaši pēdējās divas desmitgades ir ievērojami paātrinājušas gaidīto prasmju kāpumu.

Šajā laika posmā rīcības plāna pieņemšana ir devusi draugiem iespēju aizvien vairāk attīstīt un pilnveidot būtiskas prasmes, kas vispirms izvērsušās vienkāršos kalpošanas darbos, novedot pie sarežģītākas darbības, kam savukārt bija jāattīsta vēl sarežģītākas prasmes. Šādā veidā ir sācies sistemātisks cilvēkresursu attīstības un kopienas veidošanas process tūkstošos klasteru un daudzos no tiem sasniedzis brieduma pakāpi. Uzmanība nav bijusi pievērsta tikai atsevišķiem ticīgajiem vai kopienai, vai ticības institūcijām – visus trīs dalībniekus jaunās pasaules iekārtas attīstībā stimulē garīgie spēki, kurus atraisījusi Dievišķā plāna izpilde. Viņu progresa zīmes aizvien skaidrāk parādās pašpaļāvībā, ko neskaitāmi ticīgie ir ieguvuši, lai dalītos ar citiem Bahá’u’lláh dzīves stāstā un apspriestu Viņa Atklāsmes un ne ar ko nesalīdzināmās Derības nozīmi ar aizvien lielāku skaitu dvēseļu, kuras tā rezultātā ir ieinteresējusi Viņa Mācība un kuras dod savu ieguldījumu Viņa vienojošā redzējuma sasniegšanai; bahājiešu un viņu draugu spējā pašos kopienas pamatos daiļrunīgi aprakstīt savu pieredzi procesā, kas spēj pārveidot cilvēka raksturu un ietekmēt sabiedrības dzīvi; ievērojami lielākā skaitā vietējo pamatiedzīvotāju, kas kā Bahá’í ticības institūciju un aģentūru locekļi tagad vada savu kopienu pasākumus; pastāvīgajos, dāsnajos un nesavtīgi sniegtajos ziedojumos fondam, kas ir būtiski svarīgs ticības progresa balstīšanai; vēl nepieredzētā individuālas iniciatīvas un kolektīvas rīcības uzplaukumā, atbalstot kopienas veidošanas pasākumus; to daudzo nesavtīgo dvēseļu entuziasmā, kas pašā jaunības plaukumā piešķir milzīgu enerģiju šim darbam, jo īpaši rūpējoties par jaunāko paaudžu garīgo izglītību; kopienu dievbijības stiprināšanā, regulāri pulcējoties lūgšanām; visu līmeņu Bahá’í ticības administrācijas spēju pieaugumā; institūciju, aģentūru un individuālu personu gatavībā domāt par visu procesu, apsvērt savu tiešo realitāti un novērtēt savus resursus vietās, kurās viņi dzīvo, un, pamatojoties uz šo novērtējumu, pieņemt plānus; tagad jau labi pazīstamajā mācību, konsultāciju, darbības un pārdomu procesā, kas ir attīstījis cilvēkos instinktīvu tieksmi mācīties; pieaugošajā izpratnē par to, cik liela nozīme ir Bahá’í ticības mācību veicināšanai ar sabiedrisku pasākumu palīdzību; daudzajās meklētajās un izmantotajās iespējās piedāvāt bahājiešu redzējumu pārrunās, kas norisinās sabiedrībā; apziņā, ka bahājiešu kopiena ir globāla kopiena, kas visos savos centienos paātrina dievišķās civilizācijas rašanos, demonstrējot tādas sabiedrības veidošanas spējas, kas raksturīgas Bahá’í ticības mērķim; patiešām, draugu pieaugošajā apziņā, ka viņu centieni veicināt iekšēju pārveidošanos, paplašināt vienotības loku, sadarboties ar citiem kalpošanas jomā, palīdzēt iedzīvotājiem būt pašiem atbildīgiem par savu garīgo, sociālo un ekonomisko attīstību un ar visu šo centienu palīdzību panākt pasaules uzlabošanos – tas viss izsaka pašu reliģijas būtību un mērķi.

Lai gan neviens atsevišķs pasākums nevar raksturot visas bahājiešu kopienas progresu, daudz ko var secināt pēc to klasteru skaita visā pasaulē, kuros tiek īstenota izaugsmes programma, kas, pateicoties Abhá Dailes piešķirtajam atbalstam, pārsniedz 5000. Tik plašs pamats kā šis ir priekšnoteikums tam, lai uzņemtos uzdevumu, kas tagad gaida bahājiešu pasauli – izaugsmes procesa stiprināšanu ikvienā klasterī, kurā tas jau sācies, un paplašināt ar vien vairāk bagātinošu kopienas dzīves modeli. Ilgstošie centieni, kas vajadzīgi, būs spraigi un grūti. Bet iznākumam ir visas iespējas būt ievērojamam, pat vēsturiskam. Maziem soļiem, ja tie ir regulāri un ātri, var noiet lielu attālumu. Koncentrējoties uz attīstību, kas jāsasniedz klasterī sākotnējā laika posmā, – piemēram, sešos ciklos pirms divsimtās gadadienas – draugi darīs daudz, lai tuvinātu piecu gadu laikā sasniedzamo mērķi. Katrā ciklā draugiem ir piešķirtas acumirklīgas iespējas spert soli uz priekšu, vērtīgas iespējas, kas vēlreiz netiks dotas.

Diemžēl plašākajā sabiedrībā parādās aizvien vairāk dvēseles panīkuma simptomu. Cik pārsteidzoši, ka laikā, kad pasaules tautas cieš no īsta pretlīdzekļa trūkuma un drudžaini metas no vienas maldīgas cerības otrā, jūs mierīgi pilnveidojat instrumentu, kas savieno sirdis ar mūžīgā Dieva Vārdu. Cik pārsteidzoši, ka neiecietīgu viedokļu un pretēju interešu kakofonijā, kas kļūst aizvien negantāka, jūs tiecaties tuvināt cilvēkus kopā, lai viņi dibinātu kopienas, kas ir drošas vienotības miera ostas. Nelaupot cerības, jūs ļaujat, lai pasaules aizspriedumi un naidīgums atgādina, cik neatliekami dvēselēm jūsu apkārtnē ir vajadzīgas dziedinošas zāles, kuras vienīgi jūs varat viņiem sniegt. Šis ir pēdējais plāns secīgu piecgadu plānu virknē. Tam noslēdzoties, sāksies jauns posms Dievišķā plāna evolūcijā, kam jāvirza Bahá’u’lláh kopiena uz priekšu, uz Bahá’í ticības laikmeta trešo gadsimtu. Lai Dieva draugi ikvienā valstī augstu vērtē šo dažu nākamo gadu izredzes, kuru piepildījumam būs vajadzīga stingra sagatavošanās vēl diženākiem uzdevumiem, kas mūs gaida. Pašreizējā Plāna plašais vēriens sniedz iespēju ikvienai personai atbalstīt šo darbu, lai cik pieticīgs būtu šīs personas pienesums. Mēs lūdzam jūs, dārgie līdzgājēji, Viņa, kas ir pasauļu Mīļotais, pielūdzēji, netaupīt pūles, liekot lietā visu, ko esat iemācījušies, kā arī visas Dieva dotās spējas un prasmi, lai virzītu Dievišķo plānu uz nākamo, būtisko posmu. Jūsu dedzīgajām lūgšanām pēc debesu palīdzības mēs pievienojam mūsu lūgšanas svētajās Svētnīcās visu to vārdā, kas strādā, lai sasniegtu šo visaptverošo mērķi.

Raugāt, kā ceļas Visdiženā Vārda kopiena! Lai gan aizritējis tikai viens gads kopš jaunā Plāna sākuma, atskaites jau liecina par to darbu apmēriem, kas tiek iesākti un jau top īstenoti. Intensitātes kāpināšana 5 000 izaugsmes programmās prasa līdz šim nepieredzētas pūles. Ar skaidru izpratni par Plāna pamatelementiem liels skaits draugu rīkojas tā prasību izpildei, demonstrējot rūpību un ziedošanos savas atbildes kvalitātē. Kā iecerēts, dažas intensīvas izaugsmes programmas, kuras jau sen tiek uzturētas, veidojas par zināšanu un resursu krātuvēm, sniedzot atbalstu apkārtējām teritorijām un veicinot pieredzes un atziņu ātru izplatīšanos. Intensīvas aktivitātes centri – tās apkaimes un ciemi, kur visvairāk tiek koncentrēts kopienveidošanas darbs, – izrādās esam auglīga augsne kolektīvajai transformācijai. Paplašināts un spēcināts palīgkolēģijas locekļu un viņu palīgu leģions rosina ticīgo centienus, palīdzot viņiem gūt vīziju par to, kā dažādos apstākļos virzīt uz priekšu izaugsmes procesu, un identificē metodes, kas atbilst katra klastera apstākļiem. Reģionālās bahāju padomes, attiecīgo Nacionālo garīgo padomju atbalstītas, mācās, kā Plāna virzītājspēks var tikt izveidots vienlaicīgi vairākos klasteros, un tikmēr dažās mazākās valstīs, kurās nav reģionālo padomju, to pašu sāk darīt jaunas valsts līmeņa struktūras. Lai gan, kā jau sagaidāms no jebkura dabiska procesa, straujajam progresam, kas tiek novērots dažās vietās, vēl tikai jānotiek citās vietās, intensīvo izaugsmes programmu kopējais skaits pasaulē jau sāk pieaugt. Turklāt mēs priecājamies konstatēt, ka dalība Plāna aktivitātēs ievērojami pieaugusi tā pirmajos četros ciklos.

Diez vai var būt vēl daudzsološākas zīmes tam, kas sagaidāms nākamajā gadā. Kas gan varētu būt vēl piemērotāka dāvana Svētītajai Dailei Viņa Dzimšanas divsimtajā jubilejā kā Viņa mīļoto kvēlie centieni vairot Viņa ticības izplatību? Tāpēc pirmā no divām divsimtgadu jubilejām, ko svinēs bahāju pasaule, ir notikums ar visaizraujošākajām izredzēm. Pareizi aplūkots, šis gads sniedz vienīgo lielāko vispasaules iespēju, kāda vien ir bijusi, savienot sirdis ar Bahá’u’lláh. Turpmākajos mēnešos apzināsimies visi šo vērtīgo izdevību un modri raudzīsim iespējas, kas ir katrā vietā, lai iepazīstinātu citus ar Viņa dzīvi un diženo misiju. Lai pilnā mērā izmantotu mācīšanas iespēju, kas tagad ir bahājiešu pasaulei, ir jādomā radoši par sarunām, kas var notikt ar jebkuru personu. Šādās jēgpilnās sarunās saasinās uztvere un atveras sirdis – reizēm pat uzreiz. Šajā cienījamajā nodarbē visi atrod aicinājumu un nevienam nevajadzētu liegt sev prieku, kas tiek gūts no iesaistīšanās šajā darbā. Mēs lūdzamies Mīļotajam, lai viss divsimtgadu jubilejas gads būtu piepildīts ar šo vistīrāko un saldāko prieku: izstāstīt citai dvēselei par Dieva Dienas ausmu.

Ticīgo saimei pildāmie pienākumi kļūst vēl jo vairāk steidzami pasaulē esošā apjukuma, neuzticības un neskaidrības dēļ. Draugiem patiešām vajadzētu izmantot katru iespēju iedegt gaismu, kas var izgaismot ceļu un sniegt iedrošinājumu nemierpilnajiem un cerību izmisušajiem. Atcerēsimies Aizbildņa padomu kādai bahāju kopienai vārdos, kas šķiet domāti mūsdienām: “Kad šodienas sabiedrības karkass šūpojas un krakšķ zem draudīgu notikumu un katastrofu spriedzes un slodzes, kad vairojas plaisas, kas pasvītro šķelšanos, atdalot nāciju no nācijas, klasi no klases, rasi no rases un ticību no ticības, Plāna izpildītājiem savās garīgajās dzīvēs un administratīvajās darbībās ir jāizrāda vēl lielāka saliedētība un savās kolektīvajās iniciatīvās jāparāda augstāka līmeņa saskaņota rīcība, savstarpējā palīdzība un harmoniska attīstība”. Vienmēr uzsvērdams ticības darba garīgo nozīmību un vienprātīgu apņēmību, ar kādu ticīgajiem ir jāpilda viņu svētie pienākumi, Shoghi Effendi arī brīdināja pret jebkādu dalību politiskās pretrunās, mudžekļos un ķildās. “Lai paceļamies virs visa veida partikulārisma un partejiskuma,” viņš citviet mudināja, “pāri tukšiem strīdiem, sīkmanīgiem aprēķiniem, pārejošām aizrautībām, kas satrauc mainīgās pasaules veidolu un saista tās uzmanību”. Tās ir neizbēgamās putas un šaltis, kas tiek uzbangotas, kad vilnis pēc viļņa satricina vētraino un sašķelto sabiedrību. Pārāk daudz likts uz spēles, lai nodarbotos ar šāda veida novērsieniem. Ikviens Bahá’u’lláh sekotājs labi zina, ka cilvēces labklājība galu galā ir atkarīga no nesaskaņu pārvarēšanas un vienotības stabilas nodibināšanas. Katrs bahājiešu ieguldījums savas sabiedrības dzīvē ir veltīts vienotības veicināšanai; katrs kopienveidošanas centiens ir virzīts uz to pašu mērķi. Kopienas, kas top Visdiženā Vārda pavēnī, strīdos nogurušajiem ir pārliecinošs piemērs tam, ko var sasniegt vienotība.

Mēs veltām uzslavas Kungu Kungam, redzot tik daudz Viņa mīļoto tik dažādos veidos veltām visu no sevis, lai augstu tiktu pacelts cilvēces vienotības karogs. Dārgie draugi, sākoties tagad īpaši labvēlīgam gadam, vai katrs no mums nevarētu pārdomāt, kādus debešķīgus darbus Viņa žēlastība var mums palīdzēt paveikt?

Tuvojoties Visdiženajam festivālam, mēs esam pateicības un tvīksmes jūtu aizkustināti – pateicībā par brīnumiem, kādus Bahá’u’lláh ir ļāvis īstenot saviem sekotājiem, un tvīksmē par to, kas gaidāms tuvākajā nākotnē.

Tikmēr impulss, ko radīja Bahá’u’lláh piedzimšanas divsimtgades svinības, kas norisinājās visā pasaulē, ir tikai audzis. Bahá’í kopienas paātrinātā attīstība, tās pieaugošā kapacitāte un spēja paļauties uz lielāka skaita locekļu spēkiem spilgti izriet no kopienas neseno globālo sasniegumu kopsavilkuma. No tiem it īpaši izceļas kopienveidošanas darbību pieaugums. Pašreizējais Piecu gadu plāns turpinās pēc Bahá’í pasaules divdesmit gadu pūlēm sistemātiski pilnveidot un vairot šīs darbības, taču jāuzsver, ka plāna pirmajos divarpus gados pamatdarbību skaits vien ir palielinājies vairāk nekā uz pusi. Vispasaules kopiena ir apliecinājusi spēju jebkurā brīdī iesaistīt šajās darbībās vairāk nekā miljons cilvēku, palīdzot tiem izpētīt garīgās realitātes un reaģēt uz tām. Šajā īsajā laikposmā lūgšanu saieti ir gandrīz divkāršojušies – tā ir tik ļoti nepieciešama atbilde uz cilvēces pieaugošo atsvešināšanos no cerību un dāsnuma Avota. Šāda gaita ir sevišķi daudzsološa, jo lūgšanu saieti kopienas dzīvē iedveš jaunu garu. Saausti ar mācību nodarbībām visu vecumu grupām, tie stiprina šo nodarbību cēlo mērķi: attīstīt kopienas, kuras izceļas ar Dieva pielūgšanu un kalpošanu cilvēcei. Nekur tas nav tik acīmredzams kā klasteros, kuros tiek strādāts, lai Bahá’í darbībās piedalītos liels skaits cilvēku, un kuros draugi ir šķērsojuši savas kopienas attīstības trešo robežzīmi. Mēs ar prieku raugāmies, ka tādu klasteru skaits, kuros izaugsmes process ir aizsniedzies tik tālu, ir gandrīz divkāršojies kopš plāna sākuma un šobrīd sasniedzis aptuveni piecus simtus.

Šajā īsajā pārskatā nav iespējams pilnībā aptvert notiekošo pārmaiņu apmēru. Plāna atlikušo divu gadu perspektīvas ir spožas. Pagājušajā gadā daudz tika panākts, plaši izplatot atziņas, kas gūtas no stiprākām izaugsmes programmām klasteros, kuri, kā mēs cerējām, ir kļuvuši par zināšanu un resursu krātuvēm. Starptautiskais mācību centrs, padomnieki un viņu nenogurstošie palīgi nav taupījuši pūles, lai draugi visās pasaules malās varētu gūt labumu no šī mācīšanās tempa paātrinājuma un pielietot gūtās atziņas savai realitātei. Ar prieku novērojam, ka arvien lielākā skaitā klasteru, kā arī tajos esošajās apkaimēs un ciematos, ir izveidojies tādu draugu kodols, kuri caur darbiem un pārdomām atklāj, kas konkrētā mirklī ir vajadzīgs, lai izaugsmes process virzītos uz priekšu pašu apkārtnē. Viņi izmanto iedarbīgo institūta instrumentu, ar kura palīdzību tiek uzlabota spēja veicināt garīgo un materiālo labklājību kopienā, un, viņiem darbojoties, palielinās cilvēku skaits, kas viņiem pievienojas. Protams, dažādās vietās ievērojami atšķiras kā apstākļi, tā arī izaugsmes raksturiezīmes. Tomēr ar sistemātiskiem centieniem ikviens var sniegt arvien efektīvāku ieguldījumu šajā darbā. Jebkuros apstākļos patiesu prieku rada citu dvēseļu iesaistīšana jēgpilnās un pacilājošās sarunās, kuras ātri vai pakāpeniski aizved līdz garīgās uztveres atmodināšanai. Jo spožāk liesma ir iedegta ticīgā sirdī, jo lielāku pievilkšanās spēku jutīs tie, kas pakļauti tās siltumam. Sirdij, kuru pārņēmusi mīlestība uz Bahá’u’lláh, nav iedomājama piemērotāka nodarbe kā uzmeklēt radniecīgas dvēseles, uzmundrināt tās, kad tās stājas uz kalpošanas ceļa, pavadīt tās, kad tās iegūst pieredzi, un – iespējams vislielākais prieks – redzēt dvēseles apstiprināmies savā ticībā, patstāvīgi paceļamies un palīdzam citiem šajā pašā ceļojumā. Šie ir daži no vislolotākajiem brīžiem, ko sniedz šī pārejošā dzīve.

Izredzes virzīt uz priekšu šo garīgo iniciatīvu kļūst vēl aizraujošākas, tuvojoties Báb piedzimšanas divsimtgadei. Šī gadadiena, tāpat kā divsimtgade pirms tās, ir neaprakstāmi vērtīgs brīdis. Tā sniedz visiem bahājiešiem brīnišķīgas iespējas modināt savus apkārtējos diženai Dieva Dienai, ārkārtējam debesu labvēlības plūdonim, kas tika pavēstīts, parādoties divām Dievišķās Būtnes Izpausmēm, secīgiem Spīdekļiem, kuri izgaismoja pasaules apvārsni. Vēriens, kāds varētu būt iespējams nākamajos divos ciklos, visiem ir zināms no divsimtgades pieredzes pirms diviem gadiem, un viss, ko iemācījāmies iepriekšējā reizē, ir jāiegulda šīgada Divkāršo Svēto dzimšanas dienu plānos. Tuvojoties divsimtgades jubilejai, mēs jūsu vārdā veltīsim pastāvīgus lūgumus svētajās svētnīcās, lūdzot, lai jūsu pūles pienācīgi godināt Báb vainagojas ar Viņa pareģotās Lietas progresu.

Līdz Formatīvā laikmeta pirmā gadsimta noslēgumam atlikuši vairs tikai divarpus gadi. Tas pieliks punktu simts gadu ilgām svētītām pūlēm nostiprināt un paplašināt pamatus, kas tik nesavtīgi likti ticības Varonīgajā laikmetā. Tad Bahá’í kopiena atzīmēs arī ‘Abdu’l-Bahá debesbraukšanas simtgadi, brīdi, kad mīļotais Skolotājs tika atsvabināts no šīs pasaules važām, lai pievienotos savam Tēvam debesu slavas patvērumā. Viņa bēres, kas notika nākamajā dienā, bija notikums, “kādu Palestīna nekad nebija redzējusi”. To noslēgumā Viņa mirstīgās atliekas tika nodotas zemei zem Báb mauzoleja velves. Taču Shoghi Effendi paredzēja, kas tas būs tikai pagaidu risinājums. Piemērotā laikā būtu uzceļama ‘Abdu’l-Bahá unikālajam stāvoklim atbilstoša svētnīca.

Šis laiks ir pienācis. Aicinām Bahá’í pasauli uzcelt ēku, kas mūžīgi glabās šīs svētās mirstīgās atliekas. Tā tiks uzcelta Riḍván dārza apkaimē, uz zemes, kuru svaidīja Svētītās Dailes soļi; ‘Abdu’l-Bahá svētnīca tādējādi atradīsies puslokā, kas stiepjas starp svētajām svētnīcām Ako un Haifā. Darbs pie arhitektūras plāniem virzās uz priekšu, un turpmākajos mēnešos sniegsim plašāku informāciju.

Pārpilna prieka izjūta tagad virmo mūsos, domājot par nākamo gadu un tajā sagaidāmo. Mēs paļaujamies, ka ikviens no jums, kas velta sevi kalpošanai Bahá’u’lláh, strādājot katrā valstī miera uzdevumā, piepildīs savu augsto aicinājumu.

Sveicam jūs to neaizmirstamo notikumu negaistošajā atblāzmā, kas iezīmēja Svētītās Dailes piedzimšanas divsimtgades jubileju. Apsverot tolaik un pēc tam notikušo, tagad aplūkojamā pasaules Bahá’í kopiena vairs nav tāda pati, kāda tā bija, uzsākot pašreizējā plāna pirmos sešus ciklus. Vairāk nekā jelkad tā apzinās savu misiju. Tā ir piedzīvojusi vēl nepieredzētu spēju pieplūdumu iepazīstināt draugus un paziņas ar savas kopienas dzīvi; iedvesmot apkaimes un ciematus vienotiem centieniem; skaidri formulēt, kā garīgas patiesības var pārvērst ilgstošā praktiskā rīcībā; un pāri visam – sarunāties ne tikai par mācību, kas pasauli uzcels no jauna, bet arī par Viņu, kurš to devis: Bahá’u’lláh. Stāsti par Viņa dzīvi un ciešanām, pieaugušo, jauniešu un bērnu mēlēm stāstīti tik daudzās valodās, ir skāruši neskaitāmas sirdis. Daži ir izrādījuši gatavību iepazīt Viņa Lietu tuvāk. Citi ir apņēmušies sadarboties. Bet daudzas uztverīgas dvēseles tikušas aizkustinātas līdz ticības apliecināšanai.

Viens spilgts progresa rādītājs bija daudzās vietas, kurās kļuvis skaidrs, ka ticība nacionālā līmenī ir pārvarējusi neatpazīstamību. Valdību vadītāji un domu līderi ir publiski paziņojuši – reizēm privāti uzsvēruši –, ka pasaulei ir nepieciešama Bahá’u’lláh vīzija un ka bahājiešu centieni tiek apbrīnoti un būtu jāizvērš plašumā. Mūs priecēja redzēt, ka ne tikai bahājieši vēlējās izrādīt cieņu Bahá’u’lláh un godināt Viņa dzīvi, – īpašas sanākšanas rīkoja arī cilvēki ārpus Bahá’í kopienas. Reģionos, kuros mīt naidīgums pret ticību, draugi bija bezbailīgi; izrādot apbrīnojamu elastīgumu, viņi iedrošināja savus tautiešus izpētīt patiesību pašiem, un daudzi līksmi piedalījās svinībās. Divsmitgadu jubileja deva sparu arī šķietami neizmērāmam mākslinieciskās izpausmes uzplaukumam, kas ir brīnišķīgs apliecinājums mīlestības avotam, no kura tā cēlusies. Veids, kādā Bahá’í kopiena uztvēra šo notikumu, apliecināja, cik daudz esam iemācījušies vairāk nekā divās desmitgadēs kopš pašreizējo globālo plānu sērijas sākuma. Atsevišķs ticīgais uzņēmās iniciatīvu, kopiena cēlās kopējam darbam un draugi ieguldīja savu radošo enerģiju institūciju sagatavotajos plānos. Nozīmīga gadadiena, atzīmējot divu gadsimtu apriti, sniedza varenu stimulu kopienu veidošanai gaidāmajā gadsimtā. Lai laika sprīdī līdz otrajai divsimtgadei katra sēkla, kas ar mīlestību sēta pirmajā divsimtgadē, tiktu pacietīgi aprūpēta līdz pilnbriedam.

Pēc diviem tagadējā plāna gadiem, lai arī progress dabiski katrā valstī nav vienāds, intensīvas izaugsmes programmu skaits pasaulē tuvojas pusei no pieciem tūkstošiem, kas iecerēti šajos pasaules centienos, turklāt nemitīgi ceļas temps, kādā šis skaitlis pieaug. Raugoties tuvāk, daudzsološas zīmes liecina, kā izpaužas indivīdu, kopienu un institūciju spējas un potenciāls. Divsimtgades svinību pieredze ticīgajiem visur pierādīja, ka viņu ikdienas saskarsme ar apkārtējiem cilvēkiem bieži var tikt iedvesta ar mācīšanas garu. Darbam tūkstošiem ciematos un apkaimēs uzņemot ātrumu, katrā no tiem iesakņojas vitāla kopienas dzīve. Ievērojami ir pieaudzis klasteru skaits, kuros top labi iedibināta sistēma, kā šo darbības modeli ieviest arvien vairāk vietu, tādējādi draugiem ļaujot šķērsot attīstības gājuma trešo robežzīmi. Tieši šeit, Bahá’í pasaules mācīšanās priekšplānā, īpaši iedzīvotāju virzībā pretim Bahá’u’lláh vīzijai, kur ne tikai liels skaits cilvēku ienāk plašajā Bahá’í darbību apskāvienā, bet arī draugi nu apgūst, kā lielas grupas sāk identificēties ar Vislielākā Vārda kopienu. Šādās vietās mēs redzam ticības izglītības pūles iegūstam daudz formālāku raksturu, bērniem rāmi virzoties pa klasēm no gada uz gadu un pusaudžu garīgā stiprinājuma programmas līmenim droši pārejot uz nākamo. Šajās vietās izglītības institūts mācās nodrošināt, lai tiktu sagatavoti pietiekami cilvēkresursi, kas aizvien lielākam skaitam bērnu un pusaudžu sniegtu garīgo un morālo pamācību. Dalība šajās pamatus liekošajās darbībās kļūst tik iedibināta iedzīvotāju kultūrā, ka uz to raugās kā uz kopienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Jauna vitalitāte rodas tautā, kura pati uzņemas atbildību par savu attīstību, un šie ļaudis izstrādā imunitāti pret sociālajiem spēkiem, kuri vairo pasivitāti. Ieskicējas materiālā un garīgā progresa iespējas. Sociālā realitāte sāk pārveidoties.

Mīļotie draugi! Šis patiesi ir brīdis, lai pateiktos Vismīļotajam. Ir neskaitāmi iemesli būt iedrošinātiem. Tomēr mēs ļoti labi apzināmies atlikušā uzdevuma mērogu. Pamatos, kā jau esam iepriekš norādījuši, daudzos simtos klasteru ir jāizveidojas augošai grupai ticīgo, kuri kopā ar apkārtējiem var uzturēt ilgstošu koncentrēšanos uz izaugsmes kopšanu un kapacitātes celšanu un kuri izceļas ar savām spējām un disciplīnu pārdomāt par darbību un mācīties no pieredzes. Augoša indivīdu kodola izveidošana un pavadīšana katrā vietā – ne vien klastera līmenī, bet arī apkaimēs un ciematos – ir vienlaikus grūts izaicinājums un kritiska nepieciešamība. Taču tur, kur tas notiek, rezultāti runā paši par sevi.

Mums rodas pārliecība, redzot, ka ticības institūcijas šo galējo nepieciešamību patur savas domāšanas priekšplānā, izstrādājot efektīvus mehānismus, kā no progresa gūtās atziņas piemērot plaši. Tajā pašā laikā lielāka pieredze apvelta nacionālos, reģionālos un vietējos orgānus ar plašāku vīziju. Tie sāk iesaistīties visos kopienas attīstības aspektos un rūpējas par cilvēku labklājību ārpus tās. Apzinādamies institūta procesa pamatīgo ietekmi uz tautu attīstību, tie velta īpašu uzmanību tam, kā varētu stiprināt izglītības institūtu. Tie joprojām apzinās nepieciešamību saglabāt kopienas fokusu uz plāna prasībām un arvien plašāko draugu loku sauc pie aizvien augstāka līmeņa vienotības. Tie uzticīgi ievēro pienākumu pilnveidot savu administratīvo un finansiālo sistēmu, lai pienācīgi tiktu atbalstīts izplešanās un nostiprināšanās darbs. To visu darot, tie galu galā nodarbojas ar tādu apstākļu kultivēšanu kopienā, kas veicina varenu garīgo spēku atbrīvošanu.

Kopienu veidošanas darbam kļūstot intensīvākam, draugi izmanto jaunās dotības, ko tie attīstījuši, lai uzlabotu apkārtējās sabiedrības apstākļus, un viņu entuziasmu iededz dievišķās mācības apgūšana. Īstermiņa projektu skaits ir ievērojami pieaudzis, formālo programmu tvērums ir paplašināts un tagad ir vairāk Bahá’í iedvesmotu attīstības organizāciju, kas darbojas izglītības, veselības, lauksaimniecības un citās jomās. Izrietošajā transformācijā, kas novērojama ļaužu individuālajās un kolektīvajās dzīvēs, var saskatīt Bahá’u’lláh Lietas sabiedrību veidojošā spēka nepārprotamo saviļņošanos. Nav arī brīnums, ka no šādiem sociālās darbības piemēriem – vienkāršiem vai kompleksiem, noteikta termiņa vai ilglaicīgiem – Bahá’í starptautiskās kopienas dienesti arvien vairāk gūst iedvesmu savos centienos piedalīties sabiedrībā valdošajos diskursos. Tā ir vēl viena ticībai svarīga darbības joma, kas ir labi attīstījusies. Nacionālā līmenī pienesums attiecīgajai sabiedrībai nozīmīgos diskursos – vīriešu un sieviešu vienlīdzība, migrācija un integrācija, jauniešu loma sociālajā transformācijā, reliģiska līdzāspastāvēšana un citi – tiek veikts ar pieaugošu pārliecību, lietpratību un izpratni. Lai kur arī dzīvotu, strādātu vai mācītos, visu vecumu un izcelsmes ticīgie veic vērtīgu ieguldījumu atsevišķos diskursos, apkārtējo uzmanību pievēršot principiālajai perspektīvai, ko veido plašā Bahá’u’lláh atklāsme.

Ticības statuss dažādās vietās, kurās raisās diskursi, lielā mērā ir celts, pateicoties tās klātbūtnei globālajā tīmeklī, un šī klātbūtne ir ievērojami gājusi plašumā, atverot virkni nacionālo Bahá’í tīmekļvietņu un turpinot pilnveidot ar Bahai.org saistīto vietņu saimi. Tam ir milzīga vērtība Lietas izplatīšanā un aizsardzībā. Tikai dažu dienu laikā liela pasaules auditorija tika piesaistīta rūpīgi izstrādātam saturam par ticību, kas tika piedāvāts divsimtgades tīmekļvietnē un atjaunināts vienlaicīgi deviņās valodās, un tagad tas ir papildināts ar atsevišķām valstu lapām, ilustrējot notikušo svinību daudzveidību. Krietni uz priekšu ir pavirzījušies plāni Bahá’í Reference Library vietnē iekļaut elementu, kas iepriekš netulkotus un nepublicētus fragmentus vai rakstu plāksnes no svētajiem rakstiem laika gaitā ļaus publiskot tiešsaistē. Turklāt turpmākajos gados tiks publicēti jauni Bahá’u’lláh un ‘Abdu’l Bahá rakstu sējumu tulkojumi angļu valodā.

Santjago (Čīle) un Batdambanā (Kambodža) pasaulē jaunākie Pielūgsmes nami kļūst par iedibinātiem intereses centriem, to sabiedrību ceļa zvaigznēm, kas liecina par visu, ko piedāvā ticība. To skaits drīz pieaugs. Mēs ar prieku paziņojam, ka jūlijā notiks tempļa atklāšanas ceremonija Ziemeļkaukā (Norte del Cauca, Kolumbija). Turklāt jaunu Pielūgsmes namu celtniecība ir tepat aiz horizonta. Vanuatū tiek iegūta atļauja būvdarbu sākšanai. Indijā un Kongo Demokrātiskajā Republikā sevišķi sarežģīta un prasīga procesa noslēgumā beidzot ir sekmīgi iegādāta zeme. Prieks, raugoties uz pirmā nacionālā Mashriqu’l Adhkár skices atklāšanu Naw Rúz svētkos Papua Jaungvinejā nebūt nerima, kad arī Kenijā tika atklāta vietējā Pielūgsmes nama skice. Tikmēr mums ir lielas cerības, ka nesen publiskotais mūsu Pētniecības departamenta sagatavotais paziņojums un citātu krājums par Mashriqu’l Adhkár institūciju vēl vairāk stiprinās draugos pielūgšanas vērtības apzināšanos kopienas dzīvē. Tāpēc, ka savā kalpošanā, īpaši regulārās dievlūgšanas sapulcēs bahājieši it visur liek nākotnes Pielūgsmes namu garīgos pamatus.

Vairs tikai trīs gadi ir atlikuši 1996. gadā aizsāktajā ceturtdaļgadsimta uzdevumā, kas veltīts vienam mērķim: pulku iestāšanās procesa būtiskai virzībai uz priekšu. 2021. gada Riḍván svētkos Bahá’u’lláh sekotāji uzsāks plānu, kas ilgs vienu gadu. Īsais, bet pareģojumiem piebriedušais šis viengadīgais uzdevums aizsāks jaunu plānu vilni, ievedot Lietas šķirstu trešajā Bahá’í ēras gadsimtā. Šo daudzsološo divpadsmit mēnešu laikā Bahá’í pasaules ‘Abdu’l Bahá Debesbraukšanas simtgades godināšanas svētku ietvaros Bahá’í pasaules centrā notiks īpašs saiets, uz kuru būs ielūgti visu Nacionālo garīgo padomju un visu Reģionālo bahāju pārvalžu pārstāvji. Taču tas būs tikai pirmais notikums pasākumu virknē, kas ticīgos sagatavos nākamo dekāžu izaicinājumiem. Nākamā gada janvārī, apritot simt gadiem kopš Skolotāja pēdējās gribas un testamenta pirmās publiskās nolasīšanas, svētajā zemē tiks rīkota konference, kurā kopā pulcēsies Kontinentālās padomnieku kolēģijas un visi Palīgkolēģijas aizsardzībai un izplatīšanai locekļi. Šajos divos vēsturiskajos saietos atbrīvotā garīgā enerģija tad ir jānodod tālāk visiem dieva draugiem visās zemēs, lai kur tie dzīvotu. Pēc tam šajā nolūkā turpmākajos mēnešos visā pasaulē tiks rīkota virkne konferenču, tām kļūstot par katalizatoru daudzgadu uzdevumam, kas sekos šim viena gada plānam.

Tādējādi tuvojas jauna fāze Skolotāja Dievišķā plāna atšķetināšanā. Taču aizraujoša un daudz neatliekamāka perspektīva atrodas tepat priekšā. Vairs tikai pusotrs gads ir atlicis līdz Báb piedzimšanas divsimtgadei. Šis ir laiks, kad atsaukt atmiņā mūsu ticības Mocekļa vēstneša varonību, kura dramatiskā vadība ievirzīja cilvēci jaunā vēstures ērā. Lai gan divus gadsimtus šķirta no mūsdienām, sabiedrība, kurā parādījās Báb, līdzinās šodienas pasaulei apspiešanas sajūtu ziņā un tik daudzu ilgās rast atbildes, lai veldzētu dvēseles slāpes izzināt. Apsverot, kā šo divsimtgades jubileju varētu pienācīgi atzīmēt, mēs apzināmies, ka šīm svinībām būs savs īpašs raksturs. Tomēr mēs sagaidām ne mazāk bagātīgu un ne mazāk iekļaujošu aktivitāšu sazelšanu kā nesen pagājušajā divsimtgadē piedzīvoto. Tas ir notikums, kuru nešaubīgi ar kvēlu nepacietību gaidīs ikviena kopiena, ikviena saime, ikviena sirds.

Nākamie mēneši būs arī laiks, lai atminētos drošsirdīgos Báb sekotājus – varones un varoņus, kuru ticība tika pausta nepārspējamos, upurējošos darbos, kas mūžīgi izgreznos Lietas annāles. Viņu bezbailība, ziedošanās un atraisīšanās no visa, izņemot dievu, atstāj iespaidu uz visiem, kas iepazīst viņu veikumus. Cik vēl pārsteidzošs ir jaunais vecums, kādā tik daudzi no šiem lauvassirdīm vēsturē atstājuši savas neizdzēšamās pēdas. Lai nākamajā periodā viņu piemērs dod drosmi visai ticīgo saimei – ne mazākā mērā jaunatnei, kura atkal tiek izsaukta uz tādas kustības priekšpulku, kuras mērķis nav nekas mazāks kā pasaules pārveidošana.

Tieši tā ir mūsu gaišā, gaišā cerība. Sešos ciklos no šiem Riḍván svētkiem līdz nākamajai divsimtgadei – patiesi, atlikušajos pašreizējā plāna trijos gados – lai tā pati visu aptverošā, visu pārvarošā mīlestība, kas Báb mācekļus mudināja izplatīt dievišķo gaismu, iedvesmo jūs uz lieliem darbiem. Lai jūs saņemtu debesu palīdzību, tāds ir mūsu lūgums pie svētā Sliekšņa.

Divas jaunas realitātes ir mūs mudinājušas vērsties pie jums ar šiem vārdiem. Pirmā realitāte ir visā pasaulē pieaugošā apziņa par draudošajām un šaušalīgajām briesmām, ko radījusi koronavīrusa pandēmija. Neraugoties uz drosmīgiem un apņēmīgiem kopīgiem centieniem novērst katastrofu, daudzās valstīs situācija jau ir smaga, izraisot traģēdijas ģimenēs un cilvēkos un ieraujot krīzē veselas sabiedrības. Ciešanu un bēdu viļņi bangojas vienā vietā pēc otras un vājinās dažādas nācijas dažādos brīžos un dažādos veidos.

Otrā realitāte, katru dienu acīmredzamāka, ir Bahá’í pasaules izturētspēja un nesamazinātā vitalitāte šā izaicinājuma priekšā, kam nav līdzības tagadējā cilvēku atmiņā. Jūsu atbildes reakcija ir bijusi izcila. Kad pirms mēneša rakstījām jums Naw-Rúz laikā, mēs centāmies uzsvērt iespaidīgās īpašības, ko demonstrēja kopienas, kuru ierastais darbības ritms bija izjaukts. Viss notikušais pagājušajās nedēļās, kuru laikā daudziem draugiem nācās ievērot arvien stingrākus ierobežojumus, ir tikai padziļinājis mūsu apbrīnu. Mācoties no citās pasaules daļās gūtās pieredzes, dažas kopienas ir atradušas drošus un radošus veidus, kā iedzīvotājos vairot izpratni par sabiedrības veselības prasībām. Īpaša uzmanība tiek pievērsta tiem, kurus visvairāk apdraud vīruss un tā izplatības izraisītās ekonomiskās grūtības; šajā sakarā Bahá’í Pasaules ziņu dienesta (Bahá’í World News Service) atspoguļotās iniciatīvas ir tikai neliela daļa no neskaitāmajiem darbiem, kas tagad uzsākti. Tos papildina centieni izvērtēt, veicināt un kultivēt garīgās īpašības, kas šobrīd ir visvairāk vajadzīgas. Daudzi šādi centieni nepieciešamības kārtā notiek ģimenes lokā vai vientulībā, bet tur, kur to pieļauj apstākļi vai atļauj saziņas līdzekļi, līdzīgās situācijās esošo cilvēku dvēselēs aktīvi tiek kopta ārkārtēja solidaritātes sajūta. Kolektīvajam progresam tik svarīgā kopienas dzīves dinamika netiks apslāpēta.

Mūsu gars ir pacilāts, redzot, cik spējīgi Nacionālās garīgās padomes, nenogurstošie Gaismas armijas ģenerāļi, ir vadījuši savas kopienas un veidojuši to reakciju uz krīzi. Tām stingru atbalstu sniedza padomnieki un viņu palīgi, kuri, kā vienmēr, varonīgi pacēla mīlestības pilnas kalpošanas karogu. Saglabādamas labu informētību par bieži vien strauji mainīgajiem apstākļiem savās valstīs, padomes veica nepieciešamos pasākumus, lai pārvaldītu ticības lietas un jo īpaši lai rīkotu vēlēšanas, kur tās joprojām ir iespējamas. Izmantojot regulāru saziņu, institūcijas un aģentūras ir devušas gudrus padomus, mierinošus iedrošinājumus un pastāvīgus uzmundrinājumus. Daudzos gadījumos tās ir arī sākušas apzināt konstruktīvas tēmas, kas parādās sabiedrībā aizsāktajos diskursos. Mūsu Naw-Rúz vēstulē paustās cerības, ka šī cilvēces izturības pārbaude tai piešķirs lielāku izpratni, jau tiek piepildītas. Līderi, ievērojami domātāji un komentētāji ir sākuši izzināt fundamentālus jēdzienus un drosmīgas ambīcijas, kas pēdējā laikā lielā mērā nav bijušas skartas publiskajā diskursā. Pašlaik tie ir tikai agrīni zibšņi, tomēr tajos slēpjas iespēja, ka kolektīvās apziņas brīdis varētu būt saskatāms.

Mierinājumu, ko mēs gūstam, redzot Bahá’í pasaules ir izturētspēju izpaužamies darbībā, mazina mūsu skumjas par pandēmijas sekām cilvēcei. Diemžēl mēs apzināmies, ka šīs ciešanas pārdzīvo arī ticīgie un viņu līdzgaitnieki. Tas attālums no draugiem un attiecībām, kuru, ņemot vērā sabiedrības drošības prasības, šobrīd ievēro tik daudz cilvēku pasaulē, dažiem pārvērtīsies neatgriezeniskā šķirtībā. Katrā rītausmā šķiet skaidrs, ka vēl vairāk ciešanu tiks pārdzīvots līdz saules rietam. Lai solījums atkal satikties mūžīgajā valstībā mierina tos, kas zaudē tuviniekus. Mēs lūdzamies, lai viņu sirdis rod atvieglojumu un lai Dieva žēlastība ieskauj tos, kam ir apdraudēta izglītība, darbs, mājas vai pat paši iztikas līdzekļi. Par jums un tiem, ko jūs lolojat, un par visiem jūsu tautiešiem mēs pazemīgi pielūdzam Bahá’u’lláh un lūdzam Viņa svētību un labvēlību.

Lai cik garš un grūts būtu ceļš, kas ejams, mēs esam ārkārtīgi pārliecināti par jūsu gara stiprību un apņēmību iet līdz galam. Jūs smeļaties no cerības, ticības un augstsirdības krātuvēm, nostādot citu vajadzības augstāk par savējām, ļaujot garīgo uzturu saņemt tiem, kam tas ir liegts, veldzēt tos, kas arvien vairāk slāpst pēc atbildēm, un piedāvāt līdzekļus tiem, kas alkst strādāt, lai uzlabotu pasauli. Kā gan mēs varētu gaidīt mazāk no tiem, kas ir uzticīgi Vissvētās pilnības sekotāji?

Pēdējie vārdi Lietas vēstures neaizmirstamākajā nodaļā tagad ir uzrakstīti, un tiek pāršķirta jauna lappuse. Šis Riḍván iezīmē noslēgumu ļoti īpašam gadam, Piecu gadu plānam un veselai plānu sērijai, kas sākās 1996. gadā. Mūs sagaida jauna plānu sērija ar divpadsmit mēnešiem, kas solās būt nozīmīgi un kas kalpos kā ievads nākamā Riḍván ievadītiem centieniem deviņu gadu garumā. Mūsu priekšā ir kopiena, kas ir strauji pieņēmusies spēkā un ir gatavībā spert lielus soļus uz priekšu. Taču mēs nedrīkstam lolot ilūzijas par to, cik daudz pūļu bija jāpieliek, lai līdz tam nonāktu, un cik smagi nācās šajā ceļā gūtās atskārsmes: gūtās atziņas veidos kopienas nākotni, un liecības par to gūšanu izgaismo to, kas mūs sagaida.

Desmitgades līdz 1996. gadam, kas bija sasniegumiem un atskārsmju bagātas, neatstāja šaubas, ka liels skaits cilvēku daudzās sabiedrībās būs gatavi stāties zem ticības karoga. Tomēr, lai cik iepriecinoši bija liela mēroga ticīgo pieplūduma gadījumi kopienās, tie nebija līdzvērtīgi ilgtspējīgam izaugsmes procesam, ko varētu kultivēt dažādos apstākļos. Kopienai radās dziļi jautājumi, kuru adekvātai atbildēšanai tai tajā laikā nebija pietiekamas pieredzes. Kā kopienas paplašināšanas centieni var noritēt roku rokā ar saliedēšanas procesu un atrisināt ieilgušo, šķietami neatšķetināmo izaicinājumu nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi? Kā izaudzināt indivīdus, institūcijas un kopienas, kas spētu vērst Bahá'u'lláh mācību darbībā? Un kā tie, kurus piesaistījusi mācība, var kļūt par galvenajiem varoņiem globāla mēroga garīgā pasākumā?

Tā notika, ka pirms ceturtdaļgadsimta bahāju kopiena, kuras rindās joprojām varēja saskaitīt trīs Dieva Lietas Dižrokas, uzsāka četru gadu plānu, kas atšķīrās no visiem iepriekšējiem ar koncentrēšanos uz vienu mērķi: ievērojamu pulku iestāšanās procesa paātrināšanu. Šis mērķis raksturo tālāko plānu sēriju. Kopiena jau bija sapratusi, ka šis process nenoritēs vien ar apjomīgu grupu ienākšanu ticībā, kā arī ka tas nesāksies spontāni; tas nozīmēja mērķtiecīgu, sistemātisku, paātrinātu paplašināšanos un saliedēšanu. Šim darbam ir nepieciešama ļoti daudzu dvēseļu apzināta līdzdalība, un 1996. gadā Bahá’í pasaule tika aicināta uzņemties milzīgo ar to saistīto izglītības izaicinājumu. Tā tika aicināta izveidot sagatavošanas institūtu tīklu, kurš būtu orientēts uz aizvien lielākas cilvēku plūsmas radīšanu, kas ir apveltīti ar izaugsmes procesa uzturēšanai nepieciešamajām spējām.

Draugi ķērās pie šī uzdevuma, apzinoties, ka, neskatoties uz viņu iepriekšējām uzvarām mācīšanas jomā, viņiem acīmredzami bija daudz jāmācās par to, kuras spējas apgūt un, galvenais, kā tās iegūt. Kopiena daudzējādā ziņā mācās darot, un gūtās atziņas galu galā tiktu iekļautas mācību materiālos, kad tās būtu izstrādātas un pilnveidotas, laika gaitā pielietojot tās dažādos apstākļos. Tika secināts, ka noteiktas aktivitātes ir dabiska reakcija uz iedzīvotāju garīgajām vajadzībām. Šajā ziņā radās mācību pulciņi, bērnu nodarbības, pielūgsmes sapulces un vēlāk pusaudžu grupas, un, ja tās tika apvienotas ar citām radniecīgām aktivitātēm, to dinamiskā mijiedarbe nodrošināja plaukstošu kopienas dzīves modeli. Pieaugot šo pamatdarbību dalībnieku skaitam, to sākotnējam mērķim tika pievienota jauna dimensija. Tie kalpoja kā portāli, pa kuriem jaunieši, pieaugušie un visas ģimenes no plašākas sabiedrības saskārās ar Bahá'u'lláh atklāsmi. Kļuva skaidrs arī, cik praktiski bija skatīt stratēģijas kopienas veidošanas darbu pārskatāma izmēra ģeogrāfiska apgabala ar savām sociālām un ekonomiskām iezīmēm jeb klastera kontekstā. Tika izkopta spēja sagatavot vienkāršus plānus klastera līmenī, un no šādiem plāniem radās ticības izaugsmes programmas, kas tika sadalītas trīs mēnešu aktivitāšu ciklos. Agri vien jau parādījās svarīgs skaidrības aspekts: ar kursu sērijas palīdzību indivīdu kustība dod impulsu klasteru kustības attīstības plūdumam, kurš arī vienlaikus to uztur. Šīs savstarpējās attiecības palīdzēja draugiem visā pasaulē novērtēt izaugsmes dinamiku savā apkaimē un iezīmēt ceļu uz spēku vairošanu. Laikam ejot, kļuva lietderīgi uzlūkot klasterī notiekošo gan no trīs izglītības imperatīvu perspektīvas – kalpošanas bērniem, pusaudžiem, jauniešiem un pieaugušajiem –, gan arī no izaugsmes ritmam būtisko darbības ciklu perspektīvas. Divdesmit piecus gadus ilgā darba gaitā labi nostiprinājās daudzas no atpazīstamākajām izaugsmes procesa iezīmēm, kuras varam vērot mūsdienās.

Pastiprinoties draugu centieniem, dažādi izaugsmes procesam visādā ziņā svarīgi principi, koncepcijas un stratēģijas sāka izkristalizēties darbības modelī, kuru iespējams attīstīt tā, lai tajā iestrādātu jaunus elementus. Šis modelis izrādījās būtisks milzīgas vitalitātes atraisīšanai. Tas palīdzēja draugiem novirzīt savu enerģiju tādos veidos, kas, kā liecina pieredze, bija labvēlīgi veselīgu kopienu izaugsmei. Bet modelis nav formula. Ņemot vērā dažādus modeļa elementus, novērtējot klastera, apdzīvotas vietas vai vienkārši apkaimes realitāti, var izveidot darbības paraugu, kas balstītos uz to, ko pa to laiku iemācījusies pārējā bahāju pasaule, vienlaikus reaģējot uz šīs vietas apstākļiem. Stingru prasību un neierobežotu personisko vēlmju pretnostatījums radīja apstākļus niansētākai izpratnei par dažādiem līdzekļiem, ar kuriem indivīdi var piedalīties procesā, kas būtībā ir saskaņots un nepārtraukti tiek pilnveidots līdz ar uzkrāto pieredzi. Lai neviens nešaubās par progresu, kas izpaužas kā šīs struktūras rašanās: liela nozīme bija visas bahāju pasaules centienu harmonizēšanai un apvienošanai un tās tālākā gājiena virzīšanai.

Kad vienam plānam sekoja cits plāns un iesaistīšanās kopienas veidošanas darbā kļuva aizvien plašāka, sasniegumi kultūras līmenī kļuva izteiktāki. Piemēram, arvien plašāk tika novērtēta jauno paaudžu izglītošanas nozīme, kā arī īpašais potenciāls, kas sevišķi piemīt agrajai jaunībai. Par modeli, uz kuru tika virzīti visi kalpošanas spēju attīstīšanas centieni, kļuva dvēseles, kas palīdz un pavada viena otru kopīgā ceļā, pastāvīgi paplašinot savstarpējā atbalsta loku. Pat draugu saskarsme savā starpā un ar apkārtējiem mainījās, kad tika vairota izpratne par jēgpilnu sarunu spēju iedegt un veicināt garīgās uztveres spējas. Turklāt īpaši jāatzīmē, ka bahāju kopienai radās nosliece aizvien vairāk raudzīties uz āru. Jebkura dvēsele, kas bija atvērta ticības vīzijai, varēja kļūt par aktīvu dalībnieku, vēl jo vairāk – pat par dedzīgu atbalstītāju un veicinātāju – izglītojošās aktivitātēs, dievlūgšanas sanāksmēs un citos kopienas veidošanas darba elementos; no šādu dvēseļu vidus daudzi arī apliecināja savu ticību Bahá'u'lláh. Tādējādi radās priekšstats par pulku iestāšanās procesu, kas mazāk balstīts uz teorijām un pieņēmumiem, bet vairāk uz faktisko pieredzi tam, kā liels skaits cilvēku varēja atrast ticību, iepazīties ar to, identificēties ar tās mērķiem, pievienoties tās aktivitātēm un apspriedēm un daudzos gadījumos to pieņemt. Patiešām, kamēr institūta process tika nostiprināts reģionā pēc reģiona, lēcienveidīgi pieauga plāna darbā piedalošos cilvēku skaits, pat tādu, kas nesen uzzinājuši par ticību. Taču to nemotivēja vien rūpes par skaitļiem. Kopīgu centienu sajūtu izsauca vienlaicīgu personīgo un kolektīvo transformāciju vīzija, kas balstīta uz Dieva Vārda izpēti, kā arī katra cilvēka spējas kļūt par galveno varoni jēgpilnā garīgā notikumā.

Viena no spilgtākajām un iedvesmojošākajām iezīmēm šajā divdesmit piecu gadu periodā ir bahāju jauniešu kalpošana, kuri ar ticību un drosmi ir ieņēmuši pienācīgu vietu kopienas centienu priekšgalā. Jaunieši piecos kontinentos ir cēlušies kalpošanai ar ziedošanos un upurēšanos savām kopienām kā Lietas skolotāji, kā pusaudžu un jauniešu izglītotāji, kā mobilie vadītāji un vietējie pionieri, kā klasteru koordinatori un bahāju iestāžu dalībnieki. Briedums, ko viņi ir parādījuši, pildot pienākumus, no kuriem ir atkarīga Dievišķā plāna virzība, liecina par viņu garīgo vitalitāti un apņemšanos sargāt cilvēces nākotni. Atzīstot šo arvien acīmredzamāko briedumu, mēs esam nolēmuši, ka tūlīt pēc Riḍván, kamēr vecums, kurā ticīgais kļūst tiesīgs kalpot garīgajā padomē, paliks divdesmit viens gads, vecums, kurā ticīgais var balsot bahāju vēlēšanās, tiek pazemināts līdz astoņpadsmit gadiem. Mums nav šaubu, ka visas pasaules bahāju jaunieši, kas ir pilngadīgi, attaisnos mūsu pārliecību par savu spēju „apzinīgi un uzcītīgi” pildīt „svēto pienākumu”, uz kuru ir aicināts ikviens vēlētājs bahājietis.

*

Mēs, protams, apzināmies, ka kopienu realitāte ir ļoti atšķirīga. Dažādas nacionālās kopienas un dažādas vietas šajās kopienās uzsāka šo plānu sēriju dažādās attīstības stadijās; kopš tā laika tie ir arī attīstījušies dažādos ātrumos un sasnieguši dažādas attīstības pakāpes. Tas pats par sevi nav nekas jauns. Vienmēr ir bijis tā, ka dažādās vietās atšķiras apstākļi, tāpat kā tur sastopamā atvērtības pakāpe. Taču mēs arī uztveram pieaugošu paisumu, kad vairuma kopienu kapacitāte, pārliecība un uzkrātā pieredze pieaug, ko veicina viņu sadraudzības kopienu panākumi tuvu un tālumā. Piemēram, ja dvēselēm, kas cēlās apgūt jaunu apvidu 1996. gadā, ne mazākajā mērā netrūka drosmes, ticības un ziedošanās, tad šodien viņu ticības brāļi un māsas visā pasaulē apvieno šīs pašas īpašības ar zināšanām, atskārsmēm un prasmēm, kas ir visas bahāju pasaules divdesmit piecu gadu pūliņu uzkrājums, sistematizējot un pilnveidojot paplašināšanas un saliedēšanas darbu.

Neatkarīgi no kopienas izejas pozīcijas, tā ir izkopusi izaugsmes procesu tad, kad apvieno ticības, neatlaidības un apņemšanās īpašības ar gatavību mācīties. Faktiski šīs plānu sērijas lolotais mantojums ir plaši izplatītā atziņa, ka visi centieni virzīties uz priekšu sākas ar tieksmi gūt zināšanas. Šī priekšraksta vienkāršība rada nepareizu priekšstatu par no tā izrietošo seku nozīmīgumu. Mēs nešaubāmies, ka katrs klasteris attīstības laika plūdumā ar laiku virzīsies uz priekšu; kopienas, kuras ir kļuvušas progresīvākas visstraujāk, salīdzinot ar tām, kuru apstākļi un iespējas bija līdzīgi, ir parādījušas spēju izkopt domu vienotību un mācīties par efektīvu rīcību. Turklāt viņi to darīja, rīkodamies bez vilcināšanās.

Apņemšanās mācīties nozīmēja arī gatavību kļūdīties, un kļūdas, protams, dažreiz izsauca neērtības sajūtu. Nav pārsteidzoši, ka pieredzes trūkuma dēļ jaunas metodes un pieejas sākumā tika pielietotas nelietpratīgi; reizēm viena veida jauniegūtā spēja tika zaudēta, kamēr kopiena aizrāvās ar kādas citas izkopšanu. Labākie nodomi negarantē, ka netiks pieļautas kļūdas, un, lai tās pārvarētu, ir nepieciešama gan pazemība, gan atraisītība. Kad kopiena ir kļuvusi apņēmības pilna izrādīt iecietību un mācīties no dabiski pieļautajām kļūdām, progress nekad nav bijis nesasniedzams.

Plānu sērijas vidējā posmā kopienas tiešākas uzmanības centrā sāka nonākt iesaistīšanās sabiedrības dzīvē. Ticīgie tika mudināti par to domāt kā par divām savstarpēji saistītām darbības jomām – sabiedriski lietderīgo darbu un līdzdalību sabiedrībā valdošajos diskursos. Tās, protams, nebija alternatīvas paplašināšanas un saliedēšanas darbam, vēl jo mazāk novirzīšanās no tā: tās bija pašam šim darbam piemītošas parādības. Jo lielāki bija cilvēkresursi, uz ko kopiena varēja paļauties, jo lielāka kļuva tās spēja vēstīt Bahá'u'lláh atklāsmē ietverto gudrību, lai stātos pretī mūsdienu izaicinājumiem, kā arī pārvērst Viņa mācību realitātē. Turklāt tā vien izskatījās, ka cilvēces nemierīgais stāvoklis šajā laika posmā pasvītroja, cik izmisīga bija tās vajadzība pēc dievišķā Dziednieka izrakstītajām zālēm. Tas viss paredzēja ļoti atšķirīgu reliģijas koncepciju no citām pasaulē dominējošajām: koncepciju, kas atzīst reliģiju par varenu spēku, kas virza uz priekšu aizvien progresējošu civilizāciju. Tika secināts, ka šāda civilizācija neradīsies spontāni, pati no sevis – Bahá'u'lláh sekotāju misija bija strādāt tās izveides labā. Šāda misija prasīja to pašu sistemātiskas mācīšanās procesu pielāgot sociālajai darbībai un iesaistei sabiedriskajos diskursos.

Raugoties no pēdējo divarpus gadu desmitu perspektīvas, iespējas uzņemties sabiedriskas aktivitātes ir ievērojami pieaugušas, un tas ir atnesis neparastu aktivitāšu uzplaukumu. Salīdzinājumā ar 1996. gadu, kad gadu no gada tika uzturēti aptuveni 250 sociālās un ekonomiskās attīstības projekti, šobrīd to ir 1500, un bahājiešu iedvesmoto organizāciju skaits ir četrkāršojies, un tas pārsniedz 160. Katru gadu tiek īstenotas vairāk nekā 70 000 īstermiņa sociālās darbības iniciatīvu, kas ir piecdesmit reizes lielāks skaits nekā toreiz. Mēs ceram uz visu šo centienu nepārtrauktu pieaugumu, kas izriet no īpašā atbalsta un stimula, ko tagad nodrošina Bahá'í Starptautiskā attīstības organizācija. Tikmēr ir ārkārtīgi pieaugusi arī bahājiešu līdzdalība sabiedrībā valdošajos diskursos. Līdzās daudzajiem gadījumiem, kad draugi atklāj, ka var paust bahāju skatījumu sarunās, kas notiek darba vai personiskā kontekstā, ievērojami ir attīstījusies arī formālāka dalība diskursos. Mēs šeit domājam ne vien Bahá’í starptautiskās kopienas – kura šajā periodā atvēra papildu birojus Āfrikā, Āzijā un Eiropā – plaši izvērstos centienus un arvien sarežģītāko ieguldījumu, bet arī darbu, ko veic plaši sazarots, pamatīgi nostiprināts nacionālo sabiedrisko attiecību biroju tīkls, kuriem šī darbības joma kļuva par galveno ievērības objektu; turklāt savu redzējumu un ievērojamu ieguldījumu konkrētās jomās sniedza atsevišķi ticīgie. Tas viss zināmā mērā izskaidro cieņu, atzinību un apbrīnu, ko domas līderi un citas ievērojamas personības visos sabiedrības līmeņos vēl un vēlreiz ir paudušas attiecībā uz ticību, tās sekotājiem un viņu aktivitātēm.

Pārskatot visu divdesmit piecu gadu periodu, mēs esam sajūsmā par dažāda veida progresu, ko saskaņoti ir panākusi visa bahāju pasaule. Tās intelektuālā dzīve ir uzplaukusi, par ko liecina ne tikai sasniegumi visās jau apspriestajās jomās, bet arī izdotās augstas kvalitātes bahāju autoru literatūras apjoms, platformu attīstība noteiktu disciplīnu izpētei, izvērtējot to saskaņā ar mācību, kā arī studentu un absolventu semināru ietekmi, ko sistemātiski piedāvā Pasaules labklājības izpētes institūts, kas, sadarbojoties ar Lietas institūcijām, tagad veic kalpošanu bahāju jauniešiem no vairāk nekā 100 valstīm. Centieni celt pielūgsmes namus ir ļoti acīmredzami paātrinājušies. Jaunākais Mātes templis tika uzcelts Santjago, Čīlē, un tika uzsākti projekti divu valsts un piecu vietējo Mashriqu’l-Adhkár celtniecībai; durvis jau ir atvēruši pielūgsmes nami Battambangā, Kambodžā, un Norte del Kaukā, Kolumbijā. Bahāju tempļi aizvien vairāk ieņem centrālo lomu kopienas dzīvē, neatkarīgi no tā, vai tie ir nesen iesvētīti vai jau sen izveidoti. Neierobežots ir bijis materiālais atbalsts, ko ierindas ticīgie snieguši neskaitāmajos Dieva draugu centienos. To pārliecinoši apliecina dāsnums un uzupurēšanās, ar kādu ievērojamu ekonomisko satricinājumu laikā tika uzturēta – un pat stiprināta – kritiskā līdzekļu plūsma, pat ja aplūkojam to vienkārši kā kolektīvās garīgās vitalitātes mērauklu. Bahāju administrācijas jomā ievērojami ir palielinājusies nacionālo garīgo padomju spēja pārvaldīt savas kopienas lietas visā to aizvien lielākajā sarežģītībā. Viņi ir jo sevišķi ieguvuši no jaunām sadarbības virsotnēm ar padomniekiem, kas ir palīdzējuši sistematizēt atskārsmes no vietējas nozīmes iniciatīvām visā pasaulē un nodrošināt to izplatīšanu plašam lokam. Tas bija arī periods, kurā reģionālā bahāju pārvalde kļuva par pilntiesīgu Lietas institūciju, un šobrīd 230 reģionos pārvaldes un to pārraudzītie sagatavošanas institūti ir pierādījuši sevi kā izaugsmes procesa virzībai neaizstājamas. Lai nākotnē paplašinātu Dieva Lietas Dižrokas ‘Alí-Muḥammad Varqá, Ḥuqúqu’lláh galvenā pilnvarotā funkcijas, 2005. gadā tika izveidota Ḥuqúqu’lláh Starptautiskā pilnvaroto valde; šodien tā koordinē ne mazāk kā 33 nacionālo un reģionālo pilnvaroto valžu centienus, kas tagad aptver visu pasauli un kuras savukārt vada vairāk nekā 1000 pārstāvju darbu. Bahá’í Vispasaules centrā šajā pašā laika posmā noritējuši daudzi notikumi: tas pieredzējis Báb svētnīcas terašu un Lokā esošo divu ēku pabeigšanu, kā arī ‘Abdu’l-Bahá svētnīcas būvniecības uzsākšanu, nemaz nerunājot par daudziem projektiem vērtīgo ticības svētvietu stiprināšanai un saglabāšanai. Bahá’u’lláh svētnīca un Báb svētnīca tika atzītas par pasaules mantojuma vietām, t. i., vietām ar nenovērtējamu nozīmi cilvēcei. Cilvēki plūda uz šīm svētajām vietām simtiem tūkstošos, dažos gados viņu skaits sasniedza gandrīz pusotru miljonu, un Vispasaules centrs regulāri uzņēma simtiem svētceļnieku vienlaikus, dažreiz vairāk nekā 5000 gadā, kā arī līdzīgu skaitu apmeklētāju bahājiešu; mēs esam tikpat gandarīti par skaita pieaugumu, kā par dažādu svētceļojuma veltes saņemošo cilvēku pārstāvēto tautu un nāciju skaitu. Paralēli Bahá’í uzziņu bibliotēkas attīstībai, kas ir viens no ievērojamākajiem projektiem augošajā vietņu saimē, kas saistīta ar Bahai.org, kas pati tagad pieejama desmit valodās, ir ievērojami paātrināta arī Svēto Tekstu tulkošana, publicēšana un izplatīšana. Ir izveidoti dažādi biroji un aģentūras, kas atrodas Vispasaules centrā un citās vietās. To uzdevums ir uzturēt mācīšanās procesu, kas attīstās vairākās jomās visā bahāju pasaulē. Tas viss, mūsu ticības māsas un brāļi, ir tikai daļa no stāsta, ko mēs varētu pastāstīt par visu to, ko ir radījusi jūsu uzticība Viņam, kurš bija pasaules Pārestības Cietušais. Mēs varam tikai piebalsot smeldzīgajiem vārdiem, ko reiz izteica mīļotais Skolotājs, kad, aizkustinājuma pārņemts, Viņš izsaucās: „Ak, Bahá'u'lláh! Kā darījis Tu esi?”

*

No pavērsiena ceturtdaļgadsimta panorāmas mēs tagad koncentrējamies uz jaunāko Piecu gadu plānu, kas daudzējādā ziņā ir diezgan atšķirīgs no iepriekšējiem. Šajā plānā mēs mudinājām pasaules bahājiešus smelties visā, ko viņi bija iemācījušies iepriekšējos divdesmit gados, un pilnībā to pielietot. Mēs esam gandarīti, ka mūsu cerības šajā ziņā ir vairāk nekā attaisnojušās, taču, lai arī ir pašsaprotami, ka mēs sagaidām diženas lietas no Svētītās Dailes sekotājiem, viņu vērienīgo pūliņu augļu raksturs bija patiesi elpu aizraujošs. Tas bija stūrakmens sasniegumiem, uz kuriem virzījāmies divdesmit piecus gadus.

Plāns bija īpaši neaizmirstams ar to, ka to sadalīja divas svētās divsimtgades, no kurām katra iedvesmoja vietējās kopienas visā pasaulē. Bezprecedenta apjoma ticīgo pulks demonstrēja samērā nepiespiestu prasmi iesaistīt cilvēkus no visiem sabiedrības slāņiem Dieva Izpausmes dzīves godināšanā. Tas bija iespaidīgs rādītājs kaut kam vērienīgākam: spējai novirzīt raisīto milzu garīgo enerģiju Lietas virzīšanai. Atsaucība bija tik liela, ka daudzās vietās ticība pirmo reizi kļuva atpazīstama valstiskā mērogā. Kļuva redzama izteikta atvērtība ticībai apstākļos, kur tas bija negaidīti un kur varbūt pat nebija tāda nodoma. Tūkstošus pēc tūkstošiem cilvēku aizgrāba saskaršanās ar pielūgsmes garu, kāds šodien ir raksturīgs bahāju kopienām visā pasaulē. Vīzija par ieguvumiem no bahāju svēto dienu ievērošanas tika neizmērojami paplašināta.

Šī plāna sasniegumi pat tīri skaitliskā izteiksmē ātri aizēnoja visus agrākos plānus – līdz 1996. gadam. Šī plāna sākumā bija iespēja vienlaicīgi veikt vien nedaudz vairāk nekā 100 000 pamataktivitātes, kas bija divdesmit gadus ilgušu kopīgu centienu auglis. Tagad vienlaikus tiek īstenotas 300 000 pamataktivitāšu. Dalība šajās aktivitātēs ir pieaugusi līdz vairāk nekā diviem miljoniem, kas arī ir gandrīz trīskāršs pieaugums. Darbojas 329 valsts un reģionālie sagatavošanas institūti, un par to kapacitāti liecina fakts, ka trīs ceturtdaļas miljona cilvēku ir raduši iespēju pabeigt vismaz vienu sērijas grāmatu; kopumā arī cilvēku pabeigto kursu skaits tagad ir divi miljoni – šis skaits ir audzis jūtami vairāk nekā par trešdaļu piecu gadu laikā.

Pieaugošā intensitāte, ar kādu tiek īstenotas izaugsmes programmas visā pasaulē, pašas par sevi vēsta iespaidīgu stāstu. Šajā piecu gadu periodā mēs bijām aicinājuši paātrināt izaugsmi katrā no 5000 klasteriem, kur tā bija sākusies. Šis pienākums kļuva par stimulu nopietniem centieniem visā pasaulē. Rezultātā intensīvo izaugsmes programmu skaits ir vairāk nekā dubultojies, un šobrīd to ir aptuveni 4000. Vēl lielāku kopskaitu plāna pēdējā gadā neļāva sasniegt grūtības, kas saistītas ar jaunu ciematu un apkaimju atvēršanu ticībai globālās veselības krīzes laikā, vai tādu aktivitāšu izvēršana, kas bija agrīnā stadijā, kad sākās pandēmija. Tomēr mums ir vēl kas stāstāms. Plāna sākumā mēs bijām pauduši cerību, ka par vairākiem simtiem pieaugs to klasteru skaits, kuros draugi ir pārsnieguši trešo pagrieziena punktu izaugsmes ritumā, mācoties iesaistīt savās aktivitātēs lielu skaitu dalībnieku. Toreiz kopējais skaits bija aptuveni 200 un aptvēra aptuveni 40 valstis. Pēc pieciem gadiem šis skaitlis ir pieaudzis līdz pārsteidzošiem 1000 klasteru gandrīz 100 valstīs, kas ir ceturtā daļa no visām intensīvajām izaugsmes programmām pasaulē un sasniegums, kas ievērojami pārsniedz mūsu cerības. Tomēr pat šie skaitļi neatklāj varenākos augstumus, līdz kuriem ir pacēlusies mūsu kopiena. Ir vairāk nekā 30 klasteru, kuros pastāvīgo pamataktivitāšu skaits pārsniedz 1000; vietām šis skaitlis ir vairāki tūkstoši ar vairāk nekā 20 000 dalībniekiem vienā klasterī. Aizvien lielāks skaits vietējo garīgo padomju tagad pārrauga izglītības programmu attīstību, kas ir paredzētas praktiski visiem ciemata bērniem un pusaudžiem; tā pati realitāte sāk izpausties dažos pilsētu rajonos. Iepazīšanās ar Bahá'u'lláh atklāsmi sevišķi pieminēšanas vērtos gadījumos ir pāraugusi indivīdus, ģimenes un radniecības saites – tiek novērota iedzīvotāju virzība uz kopīgu centru. Reizēm dievišķās mācības gaismā tiek atmests mūžsens naidīgums starp pretišķīgām grupām, un tiek izmainītas sociālās struktūras un dinamika.

Mēs nevaram vien nopriecāties par tik iespaidīgiem sasniegumiem. Bahá'u'lláh ticības sabiedrību veidojošais spēks izpaužas arvien skaidrāk, un tas ir stingrs pamats, uz kura tiks būvēts nākamais Deviņu gadu plāns. Kā jau tika cerēts, klasteri, kuriem piemīt izteikts spēks, ir izrādījušies zināšanu un resursu krātuves saviem kaimiņiem. Turklāt reģioni, kuros atrodas vairāk nekā viens šāds klasteris, ir vieglāk izstrādājuši līdzekļus izaugsmes paātrināšanai klasterī pēc klastera. Tomēr mums vēlreiz jāuzsver, ka izaugsme ir bijusi praktiski visaptveroša; vienas vietas izaugsmes atšķirība no citas ir vien tās pakāpē. Kopienas kolektīvā izpratne par pulku iestāšanās procesu un pārliecība, ka tā spēs stimulēt šo procesu jebkuros apstākļos, ir paaugstinājusies līdz līmenim, kāds iepriekšējās desmitgadēs nebija iedomājams. Bahāju pasaule ir saņēmusi pārliecinošas atbildes uz dziļajiem jautājumiem, kas tik ilgi raisīja neskaidrības un kam tika pievērsta sevišķa vērība 1996. gadā. Mums ir ticīgo paaudze, kuras visa dzīve ir kopienas progresa nospiedums. Taču paši notikumu apjomi tajos daudzajos klasteros, kuros tiek paplašinātas mācību robežas, ir ievērību izpelnošos pulku iestāšanās norises progresu izvērtuši vēsturiskas nozīmes vērienīgos apmēros.

Daudziem būs zināms, kā Aizbildnis sadalīja ticības ēras secīgos laikmetos; piektais Formatīvā laikmeta posms sākās 2001. gadā. Mazāk zināms ir tas, ka Aizbildnis arī īpaši norādīja uz Dievišķā plāna laikmetiem un posmiem tajos. ‘Abdu’l-Bahá iecerētais Dievišķais plāns, kurš divus gadu desmitus bija apturēts, kamēr tika dibināti un nostiprināti vietējās un nacionālās administratīvās iekārtas institūti, tika oficiāli pasludināts 1937. gadā, līdz ar ko iesākās tā pirmā laikmeta pirmais posms: Septiņu gadu plāns, ko Aizbildnis nozīmēja Ziemeļamerikas bahāju kopienai. Šis pirmais posms noslēdzās pēc Desmit gadu krustagājiena beigām 1963. gadā, kura iznākumā visā pasaulē tika pacelts ticības karogs. Otrā laikmeta sākuma posms bija pirmais Deviņu gadu plāns, un tam sekoja ne mazāk kā desmit plāni, kuru ilgums bija no divpadsmit mēnešiem līdz septiņiem gadiem. Šī otrā laikmeta rītausmā bahāju pasaule jau bija lieciniece tam pulku iestāšanās pašam pirmsākumam ticībā, kādu to bija paredzējis Dievišķā plāna Autors; turpmākajās desmitgadēs dievišķajā vīna dārzā ir strādājušas pašaizliedzīgu Visdižākā Vārda kopienas ticīgo paaudzes, lai izkoptu apstākļus, kas nepieciešami ilgstošai, liela mēroga izaugsmei. Un cik gan šajā Riḍván godības sezonā bagātīgi ir šī darba augļi! Parādība, kad liels skaits ticīgo izvērš kopienas aktivitātes, tver ticības dzirksti un strauji ceļas kalpošanai plāna priekšgalā, no prognozes, kuru uztur ticība, ir kļuvusi par daudzkārt apliecinātu realitāti. Šāda izteikta un uzskatāma virzība uz priekšu pieprasa, lai to atzīmējam Lietas annālēs. Ar pacilātām sirdīm paziņojam, ka ir sācies Skolotāja Dievišķā plāna trešais posms. Pakāpeniski, laikmetu pēc laikmeta risināsies Viņa plāns, līdz ikvienu sirdi apgaismos ķēniņvalsts gaisma.

*

Mīļie draugi, neviens pārskats par piecu gadu pasākumu, kas noslēdza Dievišķā plāna otro laikmetu, nebūtu pilnīgs, ja īpaši netiktu pieminēti satricinājumi, kas pavadīja tā pēdējo gadu un kas joprojām turpinās. Personiskās saskarsmes ierobežojumi, kas šajā laika posmā pieauga un mazinājās vairumā valstu, varēja dot nopietnu triecienu kopienas kolektīvajiem centieniem, un no tiem varēja nākties atveseļoties vairākus gadus, taču ir divi iemesli, kāpēc tā nenotika. Viens no tiem bija plaši izplatītā apziņa par bahājiešu pienākumu kalpot cilvēcei, jo sevišķi briesmu un likstu laikā. Otrs bija, ka bahāju pasaulē neparasti pieauga prasme paust šo apziņu. Daudzus gadus pieraduši pie sistemātiskas rīcības modeļiem, draugi izpauda savu radošo pieeju un mērķtiecību palīdzībā bezprecedenta krīzes pārvarēšanā, vienlaikus nodrošinot, ka viņu izstrādātās jaunās pieejas ir saskanīgas ar modeli, kura pilnveidošanai viņi bija strādājuši secīgu plānu gaitā. Tas nenozīmē, ka mēs nemanām nopietnās grūtības, ar kurām saskarās bahājieši, tāpat kā viņu biedri katrā valstī; tomēr smagu grūtību laikā ticīgie ir noturējuši uzmanību uz savu mērķi. Kopienām, kurām tas ir nepieciešams, tika iedalīti resursi, visur, kur vien tas bija iespējams, notika vēlēšanas un jebkādos apstākļos Lietas institūcijas turpināja pildīt savus pienākumus. Tika sperti pat drosmīgi soļi uz priekšu. Šajā Riḍván tiks atjaunota Santomes un Prinsipi nacionālā garīgā padome, un tiks izvirzīti divi jauni Vispasaules Taisnīguma Nama pīlāri: Horvātijas nacionālā garīgā padome ar mītnes vietu Zagrebā un Austrumtimoras nacionālā garīgā padome ar mītnes vietu Dilī.

Tā nu iesākas Viena gada plāns. Tā mērķis un prasības jau ir izklāstītas mūsu vēstulē, kas tika nosūtīta Derības dienā; ar šo plānu, lai arī tas ir īss, pietiks, lai sagatavotu bahāju pasauli tālākajam Deviņu gadu plānam. Īpašas iedarbības periods, kas sākās simts gadus pēc Dievišķā plāna vēstuļu atklāšanas, drīz noslēgsies ar ‘Abdu’l-Bahá debesbraukšanas simtgadi, iezīmējot Formatīvā laikmeta pirmā gadsimta noslēgumu un otrā gadsimta sākumu. Ticīgo sabiedrība uzsāk šī jaunā plāna īstenošanu laikā, kad cilvēce, savu vārīgo vietu saredzēšanas nomocīta, šķietami vairāk apzinās nepieciešamību sadarboties globālo problēmu risināšanai. Tomēr ieilgušie sāncensības, pašlabuma, aizspriedumu un noslēgtības ieradumi turpina kavēt virzību uz vienotību, neskatoties uz to, ka sabiedrībā pieaug to cilvēku skaits, kuri vārdos un darbos parāda, ka arī viņi alkst pēc lielākas cilvēcei raksturīgās vienotības pieņemšanas. Mēs lūdzam Dievu, lai tautu saimei kopējā labuma interesēs izdodas atmest savas domstarpības. Neraugoties uz neskaidrībām, kas apvij turpmākos mēnešus, mēs lūdzam Bahá'u'lláh vēl bagātīgāk veltīt jūs apliecinājumiem, kas tik ilgi ir uzturējuši Viņa sekotājus, tā, lai jūs varētu turpināt savu misiju un jūsu iekšējo mieru netraucētu pasaule, kuras vajadzība pēc Viņa dziedinošās vēsts kļūst arvien redzamāka.

Dievišķais plāns ieiet jaunā laikmetā un jaunā stadijā. Lappuse ir pāršķirta.

Ir noslēdzies gatavošanās un pārdomu, kā arī diženas piepūles gads, kas izceļas ar draugu pūlēm visā pasaulē atzīmēt ‘Abdu'l-Bahá Debesbraukšanas simtgadi, tostarp nosūtot pārstāvjus piedalīties īpašā pasākumā Viņa godināšanai Svētajā Zemē. Pateicoties šiem centieniem, ‘Abdu’l-Bahá’ dzīves nesto iedvesmu ir sajutušas neskaitāmas dvēseles un ne tikai bahājieši. Viņa rūpes par katru cilvēces ģimenes locekli, Viņa sludināšanas darbs, Viņa izglītības un sociālās labklājības veicināšana, Viņa dziļais ieguldījums diskursos gan Austrumos, gan Rietumos, Viņa sirsnīgais iedrošinājums pielūgsmes namu būvniecības projektiem, Viņa ieguldījums, lai piešķirtu sākotnējās formas bahāju pārvaldei, Viņa dažādu kopienas dzīves aspektu izkopšana – visi šie Viņa dzīves cits citu papildinošie aspekti atspoguļoja Viņa pastāvīgo un pilnīgo centību kalpot Dievam un cilvēcei. ‘Abdu’l-Bahá bija ne tikai spēcīga morālas autoritātes un izcila garīgā ieskata personība, bet arī tīrs kanāls, caur kuru Bahá’u’lláh atklāsmes atbrīvotie spēki varēja iedarboties uz pasauli. Lai izprastu ticībai piemītošo sabiedrību veidojošo spēku, nav jāskatās tālāk kā uz ‘Abdu’l-Bahá sasniegumiem kalpošanas laikā un no Viņa spalvas nepārtraukti plūdušās vadības pārveidojošajām sekām. Daudzi mūsdienu bahāju kopienas brīnišķīgie sasniegumi – kas tika aplūkoti mūsu pagājušā Riḍván vēstījumā jums – ir meklējami ‘Abdu’l-Bahá rīcībā, lēmumos un norādījumos.

Tāpēc ir iederīgi, ka bahāju kopienas kolektīvais veltījums tās nevainojamajam Paraugam ir ievads tās lielajam pasākumam, kas vērsts uz ticības sabiedrību veidojošā spēka atraisīšanu aizvien plašākos mērogos. Darbības jomas, kas ietilpst Deviņu gadu plānā un pašreizējā plānu sērijā, ir vērstas uz šī visaptverošā mērķa izpildi. Tas ir arī vairāk nekā 10 000 konferenču uzmanības centrā visā pasaulē, kas tiek rīkotas, lai atzīmētu šī lieliskā garīgā pasākuma uzsākšanu. Šīs konferences, kuras, domājams, uzņems nepieredzētu dalībnieku skaitu, pulcē ne tikai bahājiešus, bet arī daudzus citus cilvēces labvēļus, kuriem ar viņiem kopīga ir vēlme veicināt vienotību un labāku pasauli. Viņu apņēmība un spēcīgā mērķtiecība atspoguļojas garā, kas radīts jau notikušajās sapulcēs, kur dalībniekus ir iedvesmojušas gan dinamiskās apspriedes, kurās viņi ir devuši savu ieguldījumu, gan kolektīvais redzējums, kas izzināts šajos priecīgajos notikumos. Ar nepacietību raugāmies uz to, ko nesīs nākamie mēneši un gadi.

Kopš 2021. gada 30. decembra vēstījuma, ko nosūtījām Padomnieku konferencei, nacionālās garīgās padomes un reģionālās bahāju pārvaldes Deviņu gadu plāna ietvaros ir nopietni novērtējušas iespējas pastiprināt izaugsmes procesu savā jurisdikcijā esošajos klasteros. Mēs uzskatām, ka, lai novērtētu laika gaitā panākto progresu, būtu lietderīgi skatīt plānu kā izvērstu divās četru un piecu gadu fāzēs, un nacionālās padomes tika aicinātas apsvērt progresu, ko tās sagaida savās kopienās līdz 2026. gada Riḍván un pēc tam līdz 2031. gada Riḍván. Šis uzdevums ietvēra arī klasteru robežu atkārtotu novērtēšanu, un šo korekciju rezultāts ir tāds, ka kopējais klasteru skaits pasaulē ir pieaudzis par ceturtdaļu un tagad ir vairāk nekā 22 000 klasteru. Spriežot pēc saņemtajām prognozēm, tiek lēsts, ka līdz plāna beigām izaugsmes programma kādā attīstības līmenī pastāvēs aptuveni 14 000 no šiem klasteriem. Tiek prognozēts, ka tajā pašā laika posmā izaugsmes programmu varētu uzskatīt par intensīvu līdz 11 000 klasteros. Paredzams, ka līdz 2031. gadam to klasteru skaits, kuros ir pārvarēts trešais pavērsiens, būs pieaudzis virs 5000 no šiem klasteriem. Bez šaubām šāda progresa īstenošana prasīs milzīgus pūliņus visā plāna darbības laikā. Tomēr mēs uzskatām, ka tie ir šīs tiekšanās vērti centieni, jo tie atspoguļo vērienīgu, bet nopietnu vērtējumu tam, kas ir sasniedzams.

Tas ļoti daudz ko atklāj. Šādus mērķus nevarētu reālistiski izvirzīt, ja administratīvās institūcijas un aģentūras nebūtu ievērojami attīstījušās, iegūstot ievērojami paaugstinātas spējas pārvaldīt lietas tādā kopienā, kurā aktivitātes ir tik strauji savairojušās un aptver plašu un augošu radniecīgo dvēseļu skaitu. Nebūtu iespējams tiekties pēc šādas izaugsmes, ja visos līmeņos netiktu kultivēta vēlme mācīties – darboties, pārdomāt, tvert atskārsmes un uzsūkt sevī citur parādījušās atziņas, kas aizsniedzas līdz kopienas saknēm. Un pūles, kas izriet no šādām prognozēm, diez vai būtu iespējamas, ja bahāju pasaulē nebūtu ienākusi arvien izteiktāka sistemātiska pieeja mācību darbam un cilvēkresursu attīstībai. Tas viss ir veicinājis bahāju kopienas izpratni par savu identitāti un mērķi. Apņēmība būt vērstai uz āru kopienas veidošanas procesā jau bija kļuvusi par iedibinātu kultūras aspektu daudzās jo daudzās vietās; tā tagad pieaugošā skaitā kopienu ir kļuvusi par patiesu atbildības sajūtu par aizvien lielāku sabiedrības grupu garīgo un materiālo progresu, kas krietni pārsniedz pašas bahāju kopienas locekļus. Draugu centieni veidot kopienas, iesaistīties sociālajā darbībā un dot ieguldījumu sabiedrībā izplatītajos diskursos ir saplūduši vienā globālā pasākumā, ko saista kopīgs rīcības ietvars, kura mērķis ir palīdzēt cilvēcei sakārtot savas lietas, balstoties uz garīgajiem principiem. Sasniedzot šo punktu simts gadus pēc administratīvās iekārtas atsegšanas, nevar nepamanīt mūsu aprakstīto notikumu nozīmi. Neparastajā veiktspējas pieaugumā, kas noticis pēdējo divu desmitgažu laikā – un kas ir ļāvis bahāju pasaulei aplūkot savus centienus ticības sabiedrību veidojošā spēka atraisīšanas kontekstā – mēs redzam neapstrīdamus pierādījumus, ka Dieva Lieta ir iegājusi sava Formatīvā laikmeta sestajā periodā. Pagājušajā Riḍván mēs paziņojām, ka plaši izplatītā parādība, kad liels skaits cilvēku piedalās bahāju aktivitātēs, iedegas ticībā un apgūst prasmes un iemaņas, lai kalpotu savām kopienām, liecina, ka ir sācies trešais Skolotāja Dievišķā plāna periods; tādējādi viena gada plāns toreiz – tā aizsākumā un tagad – tā noslēgumā ir iezīmējis vēsturisko sasniegumu kopumu, ko panākusi ticīgo sabiedrība, – un šis vienotais uzticamo kopums ir gatavs izmantot iespējas, kas tā priekšā ir plaši pavērtas uz jauna, varena pasākuma sliekšņa.

Ievērojama iezīme periodam, kas tagad beidzas, bija pēdējā kontinentālā pielūgsmes nama uzcelšana un projektu uzsākšana, lai izveidotu pielūgsmes namus valsts un vietējā līmenī. Bahājieši visā pasaulē ir daudz iemācījušies par Mashriqu'l-Adhkár jēdzienu un tā iemiesoto pielūgsmes un kalpošanas savienību. Formatīvā laikmeta sestā perioda laikā tiks uzzināts daudz vairāk par ceļu, kas ved no plaukstošas garīgās dzīves attīstības kopienā un tās iedvesmotas kalpošanas līdz Mashriqu’l-Adhkár uzcelšanai. Sākas apspriešanās ar dažām nacionālajām garīgajām padomēm, un, tām turpinoties, mēs periodiski paziņosim par vietām, kur nākamajos gados tiks celts bahāju pielūgsmes nams.

Mūsu prieku, redzot, ka Visdižākā Vārda kopiena kļūst arvien spēcīgāka, mazina mūsu dziļās skumjas, redzot, ka pasaulē joprojām pastāv apstākļi un konflikti, kas izsauc postu un izmisīgas ciešanas, – jo sevišķi novērojot destruktīvo spēku atdzimšanu, kuri sabojājuši starptautiskās attiecības un nesuši šausmas iedzīvotājiem. Mēs labi zinām un esam pārliecināti, ka bahāju kopienas vairākkārt daudzos dažādos kontekstos ir pierādījušas: Bahá’u’lláh sekotāji ir apņēmušies sniegt palīdzību un atbalstu apkārtējiem neatkarīgi no tā, cik saspringti ir viņu pašu apstākļi. Taču līdz brīdim, kad cilvēce kopumā apņemsies savas lietas būvēt uz taisnīguma un patiesības pamatiem, tai diemžēl ir lemts klunkurēt no vienas krīzes uz otru. Mēs lūdzam Dievu, lai, ja nesenais kara uzliesmojums Eiropā dotu kādu mācību nākotnei, tad tas kalpotu kā neatliekams atgādinājums par kursu, kas pasaulei ir jāiet, ja tā vēlas sasniegt patiesu un ilgstošu mieru. Principi, ko Bahá’u’lláh izteica sava laika monarhiem un prezidentiem, un svarīgie pienākumi, kurus Viņš uzlika pagātnes un tagadnes valdniekiem, iespējams, šodien ir vēl iederīgāki un svarīgāki nekā tad, kad tos pirmo reizi pierakstīja Viņa Spalva. Bahājiešiem Dieva Dižākā plāna nepielūdzamā virzība uz priekšu – kura sev līdzi nes pārbaudījumus un satricinājumus, bet galu galā virza cilvēci uz taisnīgumu, mieru un vienotību – ir konteksts, kurā atklājas Dieva Mazākais plāns, ar kuru galvenokārt aizņemti ticīgie. Mūsdienu sabiedrības disfunkcionālais stāvoklis padara vajadzību pēc ticības sabiedrību veidojošā spēka atraisīšanas ļoti skaidru un neatliekamu. Mēs nevaram sagaidīt neko citu kā vien to, ka pagaidām krampji un nekārtības turpinās mocīt pasauli; tāpēc jūs, bez šaubām, novērtēsiet, kāpēc katrs sirsnīgs lūgums, ko mēs pienesam, lai visi Dieva bērni tiktu atbrīvoti no apjukuma un sūrām grūtībām, jāapvieno ar tikpat sirsnīgu lūgšanu par panākumiem tik ļoti vajadzīgajā kalpošanā, ko jūs veicat Miera Prinča Lietas labā.

Katrā klasterī, kurā plāna aktivitātes uzņem apgriezienus, mēs redzam, ka attīstās kopienas, kas apveltītas ar tām cēlajām īpašībām, kuras aprakstījām 2021. gada 30. decembra vēstījumā. Tā kā sabiedrības piedzīvo dažāda veida spriedzes, Abhá Dailes sekotājiem arvien vairāk ir jāizceļas ar savām izturības un racionalitātes īpašībām, ar savu uzvedības standartu un principu ievērošanu, kā arī ar līdzjūtību, atraisītību un pacietību, ko viņi demonstrē, tiecoties pēc vienotības. Atkal un atkal ticīgo raksturīgās iezīmes un attieksme akūtu grūtību periodos ir mudinājusi cilvēkus vērsties pie bahājiešiem pēc skaidrojuma, padoma un atbalsta, it īpaši, ja sabiedrības dzīvi ir satricinājušas briesmas un neparedzētas grūtības. Daloties šajos novērojumos, mēs apzināmies, ka arī pati bahāju kopiena piedzīvo pasaulē darbojošos noārdošo spēku ietekmi. Turklāt mēs apzināmies, ka jo lielākas ir draugu pūles Dieva Vārda sludināšanā, jo spēcīgāki būs pretspēki, kurus viņi agrāk vai vēlāk sastaps no dažādām pusēm. Viņiem jānostiprina savs prāts un gars pret pārbaudījumiem, kas noteikti gaidāmi, tā, lai tie nesabojātu viņu centienu viengabalainību. Taču ticīgie labi zina, ka, lai kādas vētras būtu priekšā, Lietas šķirsts tās visus pārvarēs. Secīgos ceļojuma posmos tas ir izturējis laika apstākļus un tvēris viļņus. Tagad tas ir ceļā uz jaunu apvārsni. Visvarenā apliecinājums ir vēja pūsmas, kas uzpūš tā buras un virza to uz galamērķi. Un derība ir tā navigācijas zvaigzne, kas notur svēto kuģi nostādītu tā drošajā un noteiktajā virzienā. Lai debesu pulki sūta svētības visiem, kas kuģo tajā!

Mēs izjūtam milzīgu prieku uzrunāt kopienu, kuras prāta cildenums un lielā apņēmība atbilst tās augstajam aicinājumam. Cik liela, cik ļoti liela ir mūsu mīlestība pret jums un kā mūsu gars top pacilāts, kad mēs redzam jūsu patieso un uzticīgo tiekšanos dzīvot dzīvi, ko veido Bahá’u’lláh mācība, un piedāvāt Viņa atklāsmes dzīvinošos ūdeņus pasaulei, kas ir ļoti izslāpusi! Jūsu spēcīgā mērķa izjūta ir skaidri redzama. Paplašināšana un saliedēšana, sociālā darbība un līdzdalība sabiedrības diskursos notiek strauji, un šo pasākumu dabiskā saskaņotība klastera līmenī kļūst aizvien redzamāka. Nekur tas nav skaidrāk redzams kā vietās, kur arvien vairāk cilvēku iesaistās dažādos centienos un katrs no viņiem ir līdzeklis ticības sabiedrību veidojošā spēka atraisīšanā.

Divpadsmit mēnešu laikā, kas pagājuši kopš Deviņu gadu plāna uzsākšanas, mēs esam priecīgi redzēt, kā šis globālais garīgais pasākums ir iedvesmojis un rosinājis draugus un devis impulsu konkrētiem darbības virzieniem. Tūlītēja uzmanība tika pievērsta tādu plānu īstenošanai, kas nodrošina, ka katrā valstī un reģionā izveidojas vismaz viens klasteris, kurā ir pārvarēts trešais pavērsiens: vieta, kur liels skaits cilvēku kopīgi strādā un sniedz ieguldījumu dinamiskas kopienas dzīvē. Tomēr, apzinoties, ka šī divdesmit piecu gadu perioda mērķis ir izveidot intensīvu izaugsmes programmu katrā pasaules klasterī, ticīgie ir arī sākuši atvērt ticībai jaunus klasterus, kā arī pastiprināt centienus dažviet, kur jau ir izaugsmes programma. Ir paaugstināta apziņa par izdevībām pionieriem celties visās pasaules malās – daudzas uzticīgas dvēseles apsver, kā tās varētu reaģēt uz šo iespēju, un daudzas citas jau ir iebraukušas savās mītnes vietās, jo sevišķi vietējā līmenī, bet arvien vairāk arī starptautiskajā laukā. Šis ir viens no vairākiem veidiem, kādā, kā mēs bijām cerējuši, draugi it visur pauž savstarpēja atbalsta garu. Kopienas, kurās ir uzkrāti spēki, ir apņēmušās atbalstīt progresu, kas tiek panākts citā vietā – citā klasterī, reģionā, valstī vai pat kontinentā –, un ir atrasti radoši līdzekļi, kas sniedz iedrošinājumu no tālienes un dod iespēju tiešā veidā dalīties pieredzē. Tikmēr plaši tiek praktizēta pamata pieeja – tvert klasterī apgūto, lai tas varētu iespaidot lokāli un citviet veidotus plānus. Esam gandarīti, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta tam, lai apgūtu, kā uzlabot institūta piedāvātās izglītības pieredzes kvalitāti. Kad institūta process iesakņojas kopienā, tā ietekme ir dramatiska. Skatieties, piemēram, tos intensīvas darbības centrus, kur iedzīvotāji sagatavošanas institūtu ir uzskatījuši par spēcīgu viņiem piederošu instrumentu: instrumentu, par kura stabilu attīstību viņi paši ir uzņēmušies galveno atbildību. Labi zinot, ka ticības durvis vienmēr ir plaši atvērtas, ticīgie apgūst, kā iedrošināt tos, kas ir gatavi ienākt. Iet kopsolī ar šādām dvēselēm un palīdzēt tām pārkāpt slieksni – tā ir privilēģija un īpašs prieks; katrā kultūras kontekstā ir daudz jāmācās par daudzajiem klasteru centieniem veicināt sociālo transformāciju savā agrīnajā stadijā. Nacionālās garīgās padomes, ko kā vienmēr atbalsta lietpratīgi padomnieki, aktīvi cenšas uzzināt vairāk par to, kā no kopienas veidošanas procesa dzimst šie centieni. Ģimeņu grupās un kopienās tiek kultivētas diskusijas par tautas sociālo un materiālo labklājību, savukārt draugi atrod veidus, kā piedalīties jēgpilnos diskursos, kas norisinās viņu tuvākajā apkārtnē.

Pāri visam, ko mēs aprakstījām, spoži izceļas jauniešu aktivitātes. Nebūt nebūdami tikai pasīvi ietekmes uzņēmēji – neatkarīgi no tā, vai ietekme ir labdabīga vai citāda –, viņi ir pierādījuši sevi kā drosmīgus un zinošus plāna virzītājus. Ja sabiedrība viņus ir ieraudzījusi šādā gaismā un radījusi apstākļus viņu progresam, jaunieši ir vairāk nekā attaisnojuši viņiem parādīto uzticību. Viņi māca ticību saviem draugiem un padara kalpošanu par jēgpilnas draudzības pamatu. Bieži vien šāda kalpošana izpaužas kā jaunāku paaudžu izglītošana, piedāvājot viņiem ne tikai morālo un garīgo izglītību, bet bieži vien arī palīdzību skolas gaitās. Bahājiešu jaunieši, kuriem ir uzlikts svēts pienākums stiprināt institūta procesu, piepilda mūsu lolotās cerības.

Visu šo centienu fons ir visnotaļ nemierīgs laikmets. Plaši tiek atzīts, ka mūsdienu sabiedrības struktūras ir slikti sagatavotas, lai risinātu cilvēces vajadzības tās pašreizējās grūtībās. Daudz kas no tā, kas tika uzskatīts par drošu un nesatricināmu, tiek apšaubīts, un no tā izrietošais satraukums izsauc ilgas pēc vienojoša redzējuma. Vienotības, vienlīdzības un taisnīguma atbalstam izvirzīto balsu koris parāda, cik daudziem attiecībā uz savu sabiedrību šīs vēlmes ir kopīgas. Protams, Svētītās Dailes sekotājam nav pārsteigums, ka sirdis ilgojas pēc Viņa izvirzītajiem garīgajiem ideāliem. Taču mums tomēr šķiet pārsteidzoši, ka gadā, kad cilvēces kolektīvā progresa izredzes šķita reti drūmas, ticības gaisma ar pārsteidzošu spožumu spīdēja vairāk nekā desmit tūkstošos konferenču, kurās piedalījās gandrīz pusotrs miljons cilvēku, un tās bija par līdzekļiem šo pašu ideālu veicināšanai. Bahá’u’lláh vīzija un Viņa mudinājums cilvēcei vienoti strādāt pasaules uzlabošanā, bija centrs, ap kuru dedzīgi pulcējās dažādi sabiedrības elementi – un par to nav jābrīnās, jo, kā paskaidroja ‘Abdu’l-Bahá, „katra pasaules kopiena šajā dievišķajā mācībā atrod savu augstāko centienu realizāciju.” Daži cilvēces labvēļi vispirms varētu tikt piesaistīti bahāju kopienai kā patvēruma vietai, pajumtei no polarizētās un paralizētās pasaules. Tomēr līdztekus pajumtei viņi tur atrod radniecīgas dvēseles, kas kopīgi strādā, lai celtu pasauli no jauna.

Varētu daudz rakstīt par konferenču ģeogrāfisko izplatību, neparasto impulsu, ko tās deva jaunajam plānam, vai sirsnīgajām prieka un entuziasma izpausmēm, ko tās izsauca apmeklētājos. Tomēr šajās dažās rindās mēs vēlamies pievērst uzmanību tam, ko tās nozīmēja Lietas attīstībai. Tās bija atspoguļojums bahāju kopienai, kura saskata radniecību, nevis citādību. Šī perspektīva padarīja par dabisku iepazīties ar Deviņu gadu plānu sanāksmēs, kurās visi bija laipni aicināti. Draugi apsvēra plāna ietekmi uz viņu sabiedrību ne tikai starp indivīdiem un ģimenēm, bet arī kopā ar vietējiem līderiem un varas pārstāvjiem. Tik daudzu cilvēku pulcēšanās vienuviet radīja apstākļus pārveidojošām sarunām par garīgo un sociālo progresu, kas izvēršas visā pasaulē. Īpašais ieguldījums, ko šādas sapulcēšanās – vienlīdz atklātas, pacilājošas un mērķtiecīgas – var dot kopienas attīstības paplašināšanas modelim klasterī, ir vērtīga mācība bahāju iestādēm, kura jāpatur prātā nākotnē.

Tā nu ticīgo kompānija ieiet plāna otrajā gadā ar jaunu skatījumu un dziļām atziņām par to, ko viņi cenšas sasniegt. Cik citādas gan izskatās darbības, raugoties uz tām plāna atraisītā sabiedrību veidojošā spēka kontekstā! Šī plašā perspektīva ļauj ilgstošu darbību uzskatīt par ko vairāk nekā atsevišķu kalpošanas darbu vai tikai informācijas vienību. Dažādās vietās īstenotās iniciatīvas atklāj, ka iedzīvotāji mācās uzņemties arvien lielāku atbildību, lai virzītos pa savu attīstības ceļu. No tā izrietošā garīgā un sociālā transformācija tautas dzīvē izpaužas dažādos veidos. Iepriekšējā plānu sērijā to visspilgtāk varēja redzēt garīgās izglītības un kolektīvās pielūgsmes veicināšanā. Šajā, jaunajā plānu sērijā arvien lielāka uzmanība jāpievērš citiem procesiem, kuru mērķis ir uzlabot kopienas dzīvi, piemēram, sabiedrības veselības uzlabošana, vides aizsardzība vai mākslas spēku efektīvāka izmantošana. Lai attīstītos visi šie cits citu papildinošie kopienas labklājības aspekti, protams, ir nepieciešama spēja iesaistīties sistemātiskajā visu šo jomu apguvē – spēja, kas balstās uz atziņām, kas izriet no mācības un zinātnisku pētījumu radīto cilvēku zināšanu krājuma. Šai spējai pieaugot, turpmākajās desmitgadēs tiks daudz paveikts.

Šim paplašinātajam, sabiedrību veidojošajam redzējumam ir tālejošas sekas. Katra kopiena iet savu ceļu uz tā realizāciju. Taču progresam vienā vietā bieži ir kopīgas iezīmes ar progresu citā vietā. Viena iezīme ir tāda, ka, pieaugot veiktspējai un vairojoties vietējās vai nacionālās kopienas spējām, laika gaitā apstākļi, kas nepieciešami, lai radītu Mashriqu’l-Adhkár, kuri izklāstīti mūsu 2012. gada Riḍván vēstījumā, galu galā tiks panākti. Kā mēs norādījām savā vēstījumā jums pagājušajā Riḍván, mēs periodiski noteiksim vietas, kur jāceļ bahāju tempļi. Mums ir prieks aicināt šajā laikā izveidot vietējos pielūgsmes namus Kančanpurā, Nepālā, un Mvinilungā, Zambijā. Turklāt mēs aicinām celt nacionālo pielūgsmes namu Kanādā, netālu no sen nodibinātā nacionālā Ḥaḍíratu’l-Quds Toronto pilsētā. Šie un citi projekti, kas tiks uzsākti nākotnē, gūs labumu no atbalsta, ko Tempļu fondam sniegs draugi katrā zemē.

Bagātīgas ir svētības, ko labvēlīgais Kungs ir lēmis dāvāt saviem mīļajiem. Cildens ir aicinājums, lieliskas ir izredzes. Spiedīgi ir laiki, kuros mēs visi esam aicināti kalpot. Tāpēc kaislīgas ir lūgšanas, ar kurām mēs jūsu vārdā un par jūsu nenogurstošajiem centieniem lūdzam pie Bahá’u’lláh sliekšņa.

Tapšanas Laikmeta piektajam posmam sākoties, kā Ticības rāmjos, tā arī ārpus tās notiekošo norišu straujie pavērsieni iedveš bijību. Pašā Ticībā to notikumu vēsturiskā nozīmība, ar kuriem tika atzīmēta celtņu pabeigšana Karmela Kalnā pagājušā gada maijā, apžilbināja mūs un ietekmēja visu planētu, jo tie tika ar satelītu televīzijas un masu mēdiju palīdzību atspoguļoti ar tik plašu vērienu, kāds bahājiešu pasākumiem nekad agrāk nebija ticis veltīts. Elpu aizraujošā spožumā pasaules acīm tika atsegts nepārprotams Karmela kalna Vēstījuma piepildīšanās apstiprinājums, un, Bahá’u’lláh Mācībai, arvien vairāk paceļoties no nepazīšanas tumsas, tas izgaismojās agrāk neredzētā dižumā. Tādējādi Atklāsmes Laikmeta hronikā ir tapuši ierakstīti neizdzēšami iespaidi.

Tās vitalitātes ārējā izpausme, kas caurstrāvo mūsu nenomācamo Ticību, rod savu atspulgu tajā spēkā, kas iekšēji virza procesus, kurus ir izraisījusi pagājušā Riḍván dzimusī Piecgades plāna koncepcija. Tādēļ mēs aicinām nacionālajās konvencijās sapulcējušos delegātus un visus pārējos Bahá’u’lláh sekotājus visā pasaulē kopā ar mums pārdomāt izcilākos un spēcīgākos momentus šī plāna īstenošanās gaitā tā pirmajā gadā, momentus, kas nevar neiepriecināt sirdis un neiedvest paļāvību un ticību tā ceļa lielajām perspektīvām, kuras nosaka šis plāns.

Pirms un tūlīt pēc Riḍván Nacionālās Garīgās Padomes dedzīgi atsaucās uz šī plāna prasībām un novadīja virkni plānošanas apspriežu ar kontinentu padomniekiem. Tās izraisīja enerģisku darbību, kuru raksturoja jauni pasākumi šī procesa realizēšanai, kas ir masveida pievēršanās Ticībai. Ikvienā nacionālajā kopienā bahājiešu institūcijas ir uzsākušas darbu pie sistemātiskas savas zemes izplānojuma ar mērķi sadalīt to pilsētu un lauku apvidu kopās, kurām visām atkarībā no to lieluma un satura, tiek paredzēti uz praktiski realizējamu izaugsmi un attīstību orientēti pasākumi. Šāds izplānojums, kādu jau ir pieteikušas apmēram 150 zemes, atvieglo labi organizētas paplašināšanās un saliedēšanās struktūras radīšanu. Tādējādi tas tāpat iezīmē perspektīvu vai skatījumu sistemātiskai izaugsmei, kas notiek, izplatoties no kopas uz kopu visā zemē. Pateicoties šai perspektīvai jeb skatījumam, jaunveidotās grupas, līdzīgi pagātnes kampaņās jaunapgūtām teritorijām kļūst par dzimto zemju pionieru mērķiem, kamēr, jaunapgūtās kopas pievēršas iekšējai attīstībai, kura balstās uz Plāna izpildes trīs spēkiem: indivīdiem, institūcijām un kopienu.

Ir cerīgi un iepriecinoši redzēt, ka šī darba gaitu stimulē sagatavošanas institūti, kurus pagājušajā gadā ievērojami stiprināja vairākās zemēs pasāktās kampaņas nolūkā palielināt apmācītu audzinātāju skaitu. Tur, kur ir labi iedibināti un pastāvīgi darbojas sagatavošanas institūti, tur trīs galvenie pasākumu veidi – mācības pulciņos, lūgšanu sanāksmes un nodarbības ar bērniem – ir vairojušies. Patiešām, arvien lielāka skaita Ticībai atvērtu cilvēku iekļaušanās šajos pasākumos, atsaucoties uz savu bahājiešu draugu uzaicinājumu, ir piešķīrusi to nodomiem jaunu vērienu, jo gala iznākums ir jauni ticīgie bahājiešu rindās. Nav šaubu, ka šeit paveras daudzsološa ievirze mācīšanas darbam. Šie galvenie pasākumi, kas sākotnēji tika iecerēti galvenokārt par svētību pašiem ticības brāļiem, gluži dabīgi paver vārtus uz masveida pievēršanos Ticībai. Savienojot mācību pulciņus, lūgšanu sanāksmes un bērnu nodarbības pilsētu un lauku apvidu kopu ietvaros, izveidojas un nostiprinās saskaņots modelis darbībai, un tas jau dod apsveicamus rezultātus. Mēs jūtamies pārliecināti, ka sekošana šādam modelim visā pasaulē radīs milzīgas iespējas Ticības attīstībai nākošajos gados.

Tā neizmērojamā enerģija, ar kādu Starptautiskais Mācību centrs padziļina un bagātina pasaules sabiedrības sapratni par sistemātisku un pakāpenisku izaugsmi, vērš šīs aizraujošas perspektīvas vēl jo realizējamākas un dzīvotspējīgākas. Izmantojot tās priekšrocības, kādas dod padomnieku palīgu nesen uzsāktais jaunais kalpošanas posms, Mācību Centrs ir uzaicinājis šī gada pēdējos mēnešos novadīt 16 reģionālas orientācijas konferences, uz katru no kurām tiek deleģēti divi padomnieku palīgi. Lielā mērā izvēloties tēmu "Sagatavošanas institūti un to sistemātiska izaugsme" gandrīz visu padomnieku palīgu apmeklētajām konferencēm, to dalībniekiem tika sniegta bagātīga informācija, kas, pateicoties padomnieku palīgu nemitīgajām pūlēm, pilnveido visu draudzi.

Draudze, kas ir tik bagāta ar talantīgiem, pieredzējušiem un uz dievišķi iedvesmota rīcības plāna īstenošanu vērstiem locekļiem, raugoties pasaulē , redz, ka tā kopš 2001. gada notikumiem Svētajā Zemē grimst arvien dziļāk juku un haosa staignājā. Un tomēr tieši šajos šķietami nelabvēlīgajos apstākļos Ticībai ir jāvirzās uz priekšu un jāplaukst. Debesu pulku Kunga aicinājums, nesen publicētais sējums, kas satur Bahá’u’lláh vēstuļu pasaules karaļiem un valdniekiem pilnu tekstu tulkojumus angļu valodā, nāk kā savlaicīgs atgādinājums tam, pie kādām drausmīgām sekām var novest viņa brīdinājumu par netaisnību, tirāniju un korupciju ignorēšana. Cilvēku apziņu it visur satriec vardarbība un nežēlība, un tas vēlreiz atgādina, ka neatliekami jāliek lietā Viņa sniegtie izdziedēšanas līdzekļi. Mēs, Viņa uzticamo kalpu izkliedētie pulki, tādējādi atkal piedzīvojam laiku, kas sniedz lieliskas iespējas mācīt Viņa Mācību, celt un izveidot Viņa brīnumaino Sistēmu, tādējādi, upurus nesot, rodot neatliekami nepieciešamos materiālos līdzekļus, no kuriem katrā ziņā ir atkarīga garīgo pasākumu īstenošana un panākumi.

Mums ir noteikti bez bailēm un bez vilcināšanās jāizmanto pašreizējā satraucošā situācija tās Vēsts sludināšanai un tās pārveidojošā spēka atsegšanai, kas vienīgā var nodrošināt mieru pasaulei. Vai gan Svētais Skaistums nav mums piešķīris spēku un pārliecinājis mūs ar spēcinošiem vārdiem? Viņš savā mīlestībā dod mums padomu: "Neskumstiet par to, kas notiek pasaulē." Un Viņš turpina: "Es zvēru pie Dieva. Prieka jūra ilgojas nonākt līdz jums, jo viss, kas ir labs, ir tapis radīts jūsu dēļ un atbilstoši laika prasībām taps jums atklāts."

Tad, ar Plānu rokā, šaubu nemākti un šķēršļu nekavēti, tiecieties uz priekšu.

Piecgades plāna pirmais gads ir izteiksmīgs apliecinājums tam atdeves garam, ar kādu Bahá’u’lláh sekotāji ir izmantojuši rīcības programmu, kas izklāstīta mūsu 2005. gada 27. decembra vēstulē, un viņu apņēmībai virzīt uz priekšu pulku pievienošanās procesu. Gadījumos, kad klasterī šī programma tikusi saskaņoti piemērota visās tās dimensijās, tiek panākts nemitīgs progress gan ticīgo un viņu draugu līdzdalībā kopienas dzīvē, gan skaitliskā pieauguma ziņā, turklāt dažos klasteros jaunpienācēji ik pēc dažiem mēnešiem skaitāmi simtos un citur vairākos desmitos. Šādai attīstībai vitāla ir bijusi pastiprināta apziņa par pasākuma garīgo raksturu un padziļināta izpratne par tiem lēmumu pieņemšanas instrumentiem, kurus nosaka plāna galvenās iezīmes.

Pirms pašreizējās globālo plānu sērijas uzsākšanas, kuru vienīgais mērķis ir virzīt uz priekšu pulku pievienošanās procesu, Bahá’í kopiena daudzās pasaules daļās ir izgājusi cauri ātras un liela apjoma paplašināšanās posmam – tādas paplašināšanās, kuru galu galā nebija iespējams uzturēt. Tādēļ izaicinājums ir nevis palielināt Dieva lietas rindas ar jauniem sekotājiem vismaz no iedzīvotāju vidus ar pierādītu atsaucību, bet gan iekļaut viņus kopienas dzīvē un izveidot no viņiem adekvātu ticīgo skaitu, kuri apņemtos tās tālāku paplašināšanu. Bahá’í pasaulei bija tik svarīgi risināt šo izaicinājumu, ka mēs to noteicām par Četrgades plāna galveno iezīmi un aicinājām Nacionālās garīgās padomes ziedot lielāko daļu savas enerģijas, lai izveidotu institucionālās spējas, proti, apmācības institūtu, lai attīstītu cilvēkresursus. Mēs norādījām, ka arvien lielākam ticīgo skaitam vajadzētu nodrošināt formālu apmācību programmu, kura izveidota, lai tiem sniegtu zināšanas un garīgu izpratni, prasmes un spējas, kas ir vajadzīgas tādu kalpošanas darbu veikšanai, kas varētu uzturēt liela apjoma paplašināšanos un konsolidāciju.

Vērojot šodien to klasteru darbību, kas ir stiprā izaugsmes stadijā, mēs manām, ka ikvienā no tiem draugi ir turpinājuši stiprināt institūta procesu un vienlaicīgi mācījušies mobilizēt Ticības aktīvo atbalstītāju pieaugošo kodolu, lai izveidotu efektīvu sistēmu viņu sasniegumu koordinēšanai, saaustu viņu individuālo iniciatīvu un kolektīvās pūles vienotas darbības efektīvā modelī un balstīties uz atbilstošas informācijas analīzi, plānojot savas darbības ciklus. Uzskatāmi redzams ir tas, ka viņi ir atraduši līdzekļus, kā turpināt paplašināšanās un konsolidācijas darbu, kas ir ilgtspējīgas izaugsmes atslēga. Šādi pierādījumi katrā ziņā iedvesmos katru uzticīgu ticīgo saglabāt apņēmību noturēties uz noteiktā sistemātiskas mācīšanās ceļa.

Šajos gados brīnumainu centienu panākumi nav gūti tikai tajos klasteros, kuros šādā veidā tiek atjaunots liela apjoma paplašināšanās un konsolidācijas darbs. Pieeja Četrgades plānā, kam sekoja Divpadsmit mēnešu plāns un iepriekšējais Piecgades plāns, izrādījās noderīga nosacījumu radīšanai, lai ticīgie savu darbību varētu izvērst plašākā cilvēku lokā, iesaistot tos dažādos kopienas dzīves pasākumos. Globālo plānu trīs dalībnieku desmitgadi ilgušā spēju veidošanas procesa augļi tagad ir skaidri redzami. Visur bija nepieciešams gūt sapratni par cilvēkresursu veidošanas dinamiku. Draugiem visur bija jāapgūst stabilas izaugsmes nosacījumi, proti, veicināt sistemātisku darbību un izvairīties no novirzīšanās, zināmus kolektīvās lēmumu pieņemšanas elementus pietuvināt pamatlīmenim un izveidot kopienas ar misijas izjūtu, veicināt visaptverošu dalību un pasākumos iekļaut dažādus sabiedrības segmentus, it īpaši bērnus un pusaudžus – turpmākos Dieva lietas aizstāvjus un Viņa civilizācijas veidotājus.

Kad izveidots tik noturīgs pamats, ikviena ticīgā pirmajai domai jābūt mācīšana. Vai nu viņu personiskie centieni ir veltīti draugu mācīšanai mājās un tad to iesaistīšanai pamatdarbībās vai šo darbību kā galveno mācīšanas līdzekļu izmantošanai, vai arī viņi kā kopiena darbu ar bērniem un pusaudžiem izveido kā sākotnējo grūdienu klasterī vai arī vispirms pievēršas vecākajām paaudzēm, vai arī intensīvas kampaņas ietvaros kā kolektīvu pasākumu viņi izvēlas ģimeņu apmeklēšanu grupās vai arī periodiski ilgākā laikā viesojas pie interesentiem mājās – šādus lēmumus var tikai pieņemt, ievērojot draugu apstākļus un iespējas un to iedzīvotāju raksturiezīmes, ar kuriem viņi kontaktējas. Taču neatkarīgi no apstākļiem visiem ir jāapzinās gan cilvēces izmisīgā vajadzība, kas bez garīgā uztura grimst arvien dziļākā izmisumā, gan mācīšanas pienākuma neatliekamība, kas ir uzticēts katram no mums kā Visdiženā vārda kopienas loceklim.

Bahá’u’lláh saviem sekotājiem ir licis mācīt Dieva Lietu. Jau tūkstoši enerģiski īsteno plāna noteikumus aleju atvēršanai, lai vadītu dvēseles pie Viņa Atklāsmes okeāna. Mēs cerīgi raugāmies uz to dienu, kad mācīšana kļūs par galveno kaisli katra ticīgā dzīvē un kad vienotība kopienā būs tik stipra, ka šis iekvēlinātības stāvoklis varēs izpausties nemitīgā darbībā kalpošanas laukā. Šī ir mūsu kvēlākā cerība par jums un mērķis mūsu dedzīgākajām lūgsnām pie Svētā Sliekšņa.

Ir pagājuši vien trīs gadi, kopš mēs Bahá’í pasaulei izvirzījām uzdevumu darboties tajā rīcības ietvarā, kas ar lielu skaidrību bija izveidojies pēdējā globālā plāna noslēgumā. Kā jau mēs cerējām, tam sekoja tūlītēja atsaucība. Draugi visur ar lielu sparu sāka īstenot mērķi, lai visā pasaulē vismaz 1500 klasteros izveidotu intensīvas izaugsmes programmas, un šo programmu skaits drīz vien sāka pieaugt. Taču toreiz neviens nespēja iedomāties, cik dziļi Tas pulku Kungs savā neizdibināmā gudrībā paredzēja pārveidot Savu kopienu tik īsā laika sprīdī. Cik mērķtiecīga un pašapzinīga bija kopiena, kas pašreizējā plāna viduspunktā atzīmēja savus sasniegumus četrdesmit vienā reģionālā konferencē visā pasaulē! Tās saskaņotība un enerģija radīja ārkārtēju pretstatu apjukumam un juceklim krīzes spirālē ieslodzītajā pasaulē! Tā, patiesi, bija svētlaimīgo kopiena, par kuru bija runājis Aizbildnis. Tā bija kopiena, kas apjauta tai piešķirtās plašās spējas, un apzinājās lomu, ko tai lemts piepildīt sabrukušās pasaules atjaunošanā. Tā bija uzlecoša kopiena, kas, pakļauta smagām represijām vienā zemeslodes daļā, tomēr neiebaidīta un nesamulsusi cēlās augšā kā vienots vesels un stiprināja savu kapacitāti, lai sasniegtu Bahá’u’lláh mērķi atbrīvot cilvēci no vissmagākās apspiestības važām. Teju astoņdesmit tūkstošos dalībnieku, kas piedalījās konferencēs, mēs ieraudzījām uz vēsturiskās skatuves iznākam tādu ticīgu cilvēku, kas ir vislielākā mērā pārliecināts par plāna metožu un instrumentu efektivitāti un ārkārtīgi izveicīgs to pielietošanā. Katra šīs varenās jūras dvēsele bija kā liecība par ticības transformējošo spēku. Ikviens bija pierādījums Bahá’u’lláh solījumam palīdzēt visiem, kas ar atraisītību un patiesumu ceļas Viņam kalpot. Visi kā viens sniedza ieskatu par to cilvēku rasi, kam, iesvētītiem un drosmīgiem, šķīstiem un svētītiem, ir lemts attīstīties no paaudzes paaudzē tiešā Bahá’u’lláh Atklāsmes ietekmē. Viņos mēs saskatījām pirmās piepildījuma pazīmes mūsu cerībai, kas tika pausta, uzsākot plānu, ka ar institūta procesa palīdzību ticības pamācošā ietekme tiks dota simtiem tūkstošiem. Visas ziņas liecina par to, ka Riḍván perioda beigās intensīvo izaugsmes programmu skaits visā pasaulē pārsniegs 1000 atzīmi. Ko gan vēl mēs vislīksmākā festivāla atklāšanā varam darīt kā vien pazemībā noliekt savas galvas Dieva priekšā un dāvāt Viņam pateicību par Viņa neierobežoto dāsnumu Visdiženā Vārda kopienai.

Aiztraukušies deviņu gadu periodam ieplānotā plāna pirmie divi gadi. Dieva draugi no visas sirds un ar stingru apņēmību veltījuši sevi uzstādīto mērķu sasniegšanai. Visā bahājiešu pasaulē ir padziļināta izpratne par to, kas ir nepieciešams, lai turpinātu paplašināt kopienu veidošanas procesu un radītu dziļas sociālās pārmaiņas. Bet ar katru dienu kļūst redzams, ka pasaules stāvoklis kļūst arvien izmisīgāks un tās šķelšanās kļūst aizvien smagāka. Pieaugošā spriedze sabiedrībā un starp tautām neskaitāmos veidos ietekmē cilvēkus un apdzīvotas vietas.

Tas prasa atsaukšanos no katras apzinīgas dvēseles. Mēs pārāk labi apzināmies, ka sabiedrības ciešanas ietekmēs arī Visdižākā Vārda kopienu. Tomēr, lai gan to ietekmē šīs grūtības, tās to nemulsina; to apbēdina cilvēces ciešanas, bet tās to neparalizē. No sirds izjustām bažām ir jārosina ilgstoši kopienu veidošanas centieni, kas piedāvā cerību izmisuma vietā, vienotību konfliktu vietā.

Shoghi Effendi skaidri aprakstīja, kā paralēli „cilvēku lietu progresīvas pasliktināšanās” procesam notiek cits process – integrācijas process – kurā tiek būvēts „cilvēka pestīšanas šķirsts”, sabiedrības „galējais patvērums”. Mēs priecājamies, redzot, ka katrā valstī un reģionā patiesi miera praktizētāji ir nodarbināti ar šī patvēruma celtniecību. Mēs to redzam ikvienā stāstā par sirds aizdegšanos Dieva mīlestībā, par ģimeni, kas atver savas mājas jauniem draugiem, par līdzdalībniekiem, kas pielieto Bahá’u’lláh mācību, lai risinātu sociālu problēmu, par kopienu, kas stiprina savstarpēja atbalsta kultūru, par apkaimi vai ciemu, kas mācās uzsākt un uzturēt darbības, kas nepieciešamas tā garīgajam un materiālajam progresam, par apdzīvoto vietu, kas tiek svētīta ar jaunas garīgās padomes parādīšanos.

Plāna metodes un instrumenti ļauj katrai dvēselei ieguldīt savu daļu no tā, kas cilvēcei šajā dienā ir vajadzīgs. Plāna īstenošana nekādā ziņā nepiedāvā vien īslaicīgu remdinājumu šī brīža nedienām, bet gan ir līdzeklis, ar kuru ikvienā sabiedrībā tiek iekustināti ilgtermiņa konstruktīvi procesi, kas attīstās no paaudzes paaudzē. Tas viss norāda uz steidzamu, neizbēgamu secinājumu: ir jābūt ilgstošam, straujam to cilvēku skaita pieaugumam, kuri velta savu laiku, enerģiju un koncentrēšanos šī darba panākumiem.

Kur gan citur, kā vien Bahá’u’lláh cilvēces vienesmes principā, pasaule var atrast pietiekami plašu redzējumu, kas apvienotu visus tās dažādos elementus? Kā gan citādi, ja ne pārvēršot šo redzējumu kārtībā, kuras pamatā ir vienotība daudzveidībā, pasaule var dziedēt sociālās plaisas, kas to šķeļ? Kas gan cits var būt tas tīrais raugs, kas ierosinās pasaules tautām jaunu dzīvesveidu – ceļu uz ilgstošu mieru? Tad pastiepiet visiem draudzības, kopīgu centienu, dalītas kalpošanas, kolektīvas mācīšanās roku un virzieties uz priekšu kā vienots veselums.

Mēs apzināmies, cik daudz dzīvīguma un spēka tiek radīts jebkurā sabiedrībā, kad tās jaunieši ir Bahá’u’lláh vīzijas atmodināti un kļūst par plāna galvenajiem īstenotājiem. Tad ar kādu milzīgu laipnību, drosmi un pilnīgu paļaušanos uz Dievu bahājiešu jauniešiem ir jāapņemas vērsties pie saviem vienaudžiem un iesaistīt viņus šajā darbā! Visiem ir jākāpj augstāk, bet jaunatnei ir jāpaceļas augstumos.

Pašreizējās stundas steidzamās vajadzības nedrīkst aizēnot īpašo prieku, ko sniedz kalpošana. Aicinājums uz kalpošanu ir pacilājošs, visaptverošs aicinājums. Tas piesaista ikvienu uzticīgo dvēseli, pat to, kuru nomāc rūpes un pienākumi, jo visos veidos, kā šī uzticīgā dvēsele tiek nodarbināta, var atklāt dziļi iesakņojušos ziedošanos un rūpes par citu cilvēku labklājību visa mūža garumā. Šādas īpašības nodrošina viengabalainību dzīvē, kurā ir daudz prasību. Un jaukākie mirkļi jebkurai kvēlojošai sirdij ir tie, kas pavadīti kopā ar garīgajām māsām un brāļiem, lolojot sabiedrību, kurai nepieciešams garīgais uzturs.

Svētnīcās ar pārpilnām sirdīm mēs pateicamies Bahá’u’lláh par to, ka Viņš jūs cēlis un sagatavojis saviem ceļiem, un mēs lūdzam Viņu sūtīt jums savu svētību.

Tā kā līdz Deviņu gadu plāna pirmā posma noslēgumam ir atlicis vien gads, mēs ar prieku ziņojam par tā gaitu – kā ticības piedāvātais redzējums, pateicoties spožiem cēlu centienu piemēriem, piepilda arvien vairāk siržu ar cerību.

Izaugsmes process turpina attīstīties. Dažādos pasaules nostūros, kur iepriekš nebija vērots ievērojams progress, ir notikuši ievērojami izrāvieni – no ticības sēklām ir izauguši jauni, zaļi dzinumi, un ir sākusi izpausties spēja vienlaikus strādāt ar daudzām dvēselēm. Šos sasniegumus bieži vien ir veicinājuši uzticīgi pionieri, kuri, sirdij kvēlojot mīlestībā pret viņu Kungu, iespaidīgā skaitā steigušies uz kalpošanas vietām gan mītnes zemē, gan ārvalstīs. Klasteros, kuros jau bija uzsākta izaugsmes programma, no jauna pievērsta uzmanība tam, lai ar radošumu un atjautību piemērotu atzītās stratēģijas un darbības virzienus, kas ļauj draugiem sasniegt otro un trešo pagrieziena punktu. Klasteros, kuru spēks jau pierādījies, arvien skaidrāk atklājas ticības sabiedrību veidojošā spēka atblāzmas, jo arvien vairāk apgarotu dvēseļu pieņem plaukstošo un pārveidojošo bahāju dzīves modeli.

Tikmēr ir sperti ievērojami soļi uz priekšu sabiedrības iesaistē vietējā līmenī. Visstraujāk ir vairojušās kopienā balstītas sabiedriskās darbības iniciatīvas, kas vērstas uz izglītību, taču ir attīstījušās arī citas, piemēram, lauksaimniecības, veselības, vides, sieviešu iespēju stiprināšanas un mākslas jomā. Šāda veida sasniegumi visizteiktāk redzami spēcīgākajos klasteros, kur ne viens vien ciemats vai apkaime – pat vesela iela vai daudzdzīvokļu nams – pulcē iedzīvotājus, kuri piedzīvo pacēlumu, kas rodas, ticības principus pārvēršot taustāmā realitātē. Dažviet pilsoniskie līderi un cilvēki, kas vietējā līmenī ir atbildīgi par bērnu izglītību vai sociālo attīstību, ne tikai vēršas pie bahājiešiem pēc padoma, bet arī vēlas sadarboties kopīgos praktisku risinājumu meklējumos. Turklāt ar prieku redzam, ka valsts un starptautiskā līmenī bahāju pieeja noteiktiem nozīmīgiem diskursiem piesaista arvien lielāku uzmanību un apbrīnu.

Deviņu gadu plāns balstās uz plašu, globālu mācīšanās procesu, kas ir tikpat iedarbīgs Bolīvijas augstienēs kā Sidnejas piepilsētās. Šis mācīšanās process ir radījis stratēģijas un rīcības virzienus, kas pielāgojami jebkurai videi. Tas ir sistemātisks. Tas ir organisks. Tas ir visaptverošs. Tas veido saiknes, kas uzplaukst dinamiskās attiecībās – starp ģimenēm, starp kaimiņiem, starp jauniešiem un visiem, kas gatavi kļūt par šo cēlo centienu galvenajiem īstenotājiem. Tas rada kopienas, kurās virmo potenciāls. Tas ļauj piepildīt augstos mērķus, kas bija kopīgi cilvēkiem, kurus šķīra ģeogrāfija, valoda, kultūra vai sabiedrības uzspiestie uzskati, bet kuri tagad ir sadzirdējuši Bahá’u’lláh visaptverošo aicinājumu „nepārtraukti censties uzlabot cits cita dzīvi” un atsaukušies uz to. Un tas pilnībā atkarīgs no Dieva Vārda dzīvinošās ietekmes, kas ir „apvienojošais spēks”, „visu dvēseļu rosinātājs, saliedētājs un saskaņotājs cilvēku pasaulē”, kā arī balstās uz pastāvīgu rīcību, ko tas iedvesmo.

Vētrainu debesu drūmumā jo spožāk mirdz gaisma, kas izstaro no jūsu uzticīgajiem centieniem! Laikā, kad pasaulē plosās vētra, valstīs, reģionos un klasteros top miera ostas, kas sniegs cilvēcei patvērumu. Bet priekšā ir vēl daudz darāmā. Katras valsts kopienai ir savi priekšstati attiecībā uz to, kādam progresam jānotiek šajā – plāna sākotnejā posmā. Laiks iet. Mīļie draugi, dievišķo principu sludinātāji un Svētītās Dailes ticības aizstāvji – jūsu pūles ir vajadzīgas tieši tagad. Ikviens panākums, ko gūsim šajos mēnešos līdz nākamajiem Riḍván svētkiem, kas paies nemanāmi, vēl labāk sagatavos Visdižākā Vārda kopienu tam, kas tai jāpaveic plāna otrajā posmā. Lai jums izdodas. Par to mēs lūdzam suverēno Kungu; par to mēs izlūdzamies Viņa neizsīkstošo palīdzību; par to mēs lūdzam Viņu sūtīt savus izraudzītos eņģeļus, lai tie palīdz katram no jums.